Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Mūsdienās Rīgas galvenajai ielai dots brīvības vārds, bet visas varas to grozījušas “pa savam” – uz plāksnītes gozējušies gan 20. gadsimta diktatoru vārdi, gan pirms tam cara Aleksandra un īsu mirkli pat revolūcijas nosaukums. Brīvības ielai – kā jau nozīmīgai satiksmes artērijai – nācies pieredzēt arī dažnedažādus svarīgus notikumus – sākot ar priekšpilsētu dedzināšanu, dažādām procesijām, tostarp pirmo kritušo strēlnieku izvadīšanu uz Brāļu kapiem, beidzot ar Dziesmu svētku gājieniem un Dailes teātra aktieru pārcelšanos uz jaunajām telpām, parādēm un arī karaspēku ienākšanu un bēgšanu. Ilgu laiku te kursējis tramvajs, bet pirms tā sava laika modernākais transports – omnibuss. Brīvības ielā katram namiņam ir savs stāsts, un tie cieši savijušies šajā “Rīgas maršrutā”.

Rīgas stāsti: Brīvības iela

Lielais ugunsgrēks

“11. jūnija naktī viņi uzsāka briesmīgo, ārprātā nolemto darbu – Rīgas priekšpilsētu dedzināšanu. Gubernatora nodomu pilsoņiem neziņoja. Viss nāca slepeni un nejauši. Pulksten 10 vakarā zaldātiem izdalīja 2000 “piķa kroņu” un izsūtīja ugunij nolemtos iecirkņos. Pēc dotā signāla (raķetes) iesāka dedzināšanu,” ceļvedī pa Rīgu rakstnieks Andris Kolbergs citē tā laika anonīmu aprakstnieku.

Brīvības iela ir Vidzemes priekšpilsētas daļa, ko 1812. gadā, gaidot Napoleona uzbrukumu, brutāli nodedzināja. Ap to laiku gar tagadējo Brīvības ielu virknējušies koka namiņi ar sarkanu dakstiņu jumtiem, kārtīgiem lievenīšiem un dārziņiem. Uguns toreiz aprija 702 mājas, 35 sabiedriskās ēkas un 4 baznīcas Rīgas priekšpilsētās – trīs dienas kūpējušas milzīgās krāsmatas. Līdz mūsdienām vēsturiskajā centrā saglabājušās vien aptuveni 25 koka ēkas, kas pārdzīvojušas 1812. gada ugunsgrēku.

Tomēr šim traģiskajam un pilnīgi nevajadzīgajam notikumam bija arī pozitīvas sekas – pēc tam strauji un labi plānoti uzplauka jauni rajoni ar taisnām ielām un jauniem namiem.

Aleksandra Ņevska baznīca

Pastkarte. Sv. Ņevas Aleksandra pareizticīgo baznīca, [190-]. Foto: Zudusī Latvija


Brīvības iela ir dinamiska un skaļa, bet, sperot soli pāri nelielās, dzeltenās baznīciņas slieksnim, nonāksi klusuma un vīraka pasaulē. Ņevas Aleksandra pareizticīgo baznīciņa šķiet neiederīga un ļoti neparasta apkārtējā jūgendstila un nedaudz arī padomju stila mantojuma apbūvē, kas šajā posmā raksturīga Brīvības ielai. Tomēr tā te stāvēja vēl krietni pirms lielajiem kaimiņu namiem.

Ņevas Aleksandra pareizticīgo baznīciņa mūsdienās. Foto: Shutterstock
                  

Pēc lielā ugunsgrēka, kurā nodega arī pareizticīgo baznīca, kas atradās netālu no kara hospitāļa, tagadējās Valdemāra un Ģertrūdes ielas stūrī, nolēma celt jaunu. Pamatakmeni dievnamam ielika 1820. gadā, bet iesvētīja – piecus gadus vēlāk. To cēla, tā teikt, pēc tipveida projekta, kādi bija ierasti Krievzemē, bet Rīgas apstākļiem to pielāgojis un nedaudz atšķirīgu padarījis arhitekts Kristiāns Frīdrihs Breitkreics, teikts enciklopēdijā “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Rīgā”.

Interesanti, ka košā, apaļā baznīciņa uz Brīvības un Lāčplēša ielas stūra patiesībā ir celta no koka un tikai apmesta. Tās iekštelpās vērts ielūkoties, lai aplūkotu greznās ikonas. Tur 1845. gadā uzstādīja altāri par godu “Tā Kunga ienešanai (sagaidīšanai)”, bet 1847. gadā iesvētīja nelielu iekšējo baznīcu, kas darbojas arī tagad. Uz dievnama atklāšanu pasūtīta arī īpaša baznīcas dibināšanas ikona, kas attēlo erceņģeli Mihailu, pravieti Miheju ar svēto mocekli Pāvelu.

Annas Brigaderes brāļa nams Lāčplēša ielā, no kura balkona viņa mīlējusi noraudzīties baznīciņas ziedošajos apstādījumos. Foto: DELFI


Graciozais zvanu tornis uzcelts 19. gadsimta 60. gados. Kādreiz pie baznīcas bijis arī skaists dārzs, ko atmiņās apraksta rakstniece Anna Brigadere, kuras brāļa nams atradās Lāčplēša ielas pretējā pusē (par to tagad liecina padomju laikos atklātā piemiņas plāksne). Viņa mīlējusi no balkona nolūkoties skaisti ziedošajos baznīcas apstādījumos. Jāpiebilst, ka baznīca darbojās arī padomju gados, bet jau šajā tūkstošgadē pamatīgi atjaunota un labi saglabājusies.

Interesantas atmiņas par šo apkārtni saglabājušās Andrejam Johansonam, kam paticis klejot pa Rīgas ielām. “Sekojot Krievijas paraugam, 1941.gada pavasarī Rīgā bija atvērti vairāki pārtikas preču veikali, kas darbojās 24 stundas bez pārtraukuma un kur pārdeva arī alkoholiskus dzērienus. Kāds no šiem veikaliem atradās Brīvības ielā, netālu no zemās, it kā saplacinātās Aleksandra Ņevska baznīcas. Klejodams siltā maija naktī, novēroju, kā ūsains ormanis pameta zirgu un ratus apgaismotā veikala priekšā un pēc brīža atgriezās ar “kočiņu” rokā. Ērti savā sēdeklī iegrozījies, viņš atgāza galvu un iztukšoja pudelīti rāmiem guldzieniem, to ne reizes no mutes neatņemdams. Nekā neuzkodis, viņš nobraucīja ar delnu ūsas un uzšāva zirgam, kas aizklidzināja prom, tumsā,” jau būdams emigrācijā Zviedrijā, raksta Johansons.

Koka dzīvojamā un veikalu ēka blakus Ņevska baznīciņai, 60. gadi. 20. un 30. gados tur atradās V. Ivanova fotodarbnīca, kurā izgatavoja ģīmetnes uz porcelāna, un H. Boriskoviča saldējuma un ”franču vafeļu” darbnīca. Nojaukta 70. gados. Foto: Zudusī Latvija


Ņevas Aleksandra pareizticīgo baznīciņa šķiet neiederīga
apkārtējā jūgendstila un nedaudz arī padomju stila mantojuma apbūvē.
Tomēr tā te stāvēja vēl krietni pirms lielajiem kaimiņu namiem


Vāgners Rīgā

Fotopastkartes. Ēka, kur uzturējās komponists Vāgners. 20. gs. sākums. Foto: Zudusī Latvija un VRVM 168026

Brīvības iela jāmin arī kā slavenā komponista Riharda Vāgnera mītnes vieta laikā, kad viņš 1838. un 1839. gadā dzīvoja Rīgā. Sākotnēji komponists apmeties Vecrīgā, bet pirmajā stāvā zem komponista noīrētā dzīvokļa atradies krogs, un smalkais mūziķis ilgi skaļo uzdzīvi un smakas nevarējis izturēt, tāpēc pārcēlies uz divstāvu koka namu tagadējās Dzirnavu un Brīvības ielas stūrī, aiz pilsētas vaļņiem. Starp citu, vēsturnieki atklājuši, ka šajā teritorijā līdz pat “Splendid Palace” kinoteātrim plešas seni mēra upuru kapi.

Interesantas atmiņas par komponista dzīvi šajā Rīgas namiņā 19. gadsimta izskaņā sniedzis arī K. F. Glāzenaps: “Vecākie Pēterburgas priekšpilsētas iedzīvotāji, kas ik dienas gāja garām šai mājai, labi atceras, ka jaukā laikā redzējuši viņu rīta svārkos, ar pīpi mutē un it kā turku fesku galvā skatāmies pa atvērtu logu... Viņa smalkajos, enerģiskajos vaibstos bijis kāds bālums un ciešanu atspulgs.”

“Viņš [Vāgners] apdzīvoja divstāvu koka ēkas augšējo stāvu Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī, palikdams tur līdz pat 1839. gada vasarai, kad aizbrauca no Rīgas uz visiem laikiem. Tagad šo ēku var aplūkot vairs tikai fotogrāfijā: to noplēsa, Rīgai kļūstot par lielpilsētu, un iegūtajā gruntsgabalā uzcēla melnu bankas namu. Tas bija viens no daudziem barbariskiem aktiem, kuru dēļ zudis vairums Rīgas kultūrvēsturisko pieminekļu. To vāji kompensēja bankas kāpņu telpā iestiprinātais krāsaina stikla logs ar portretu un uzrakstu, ka šeit reiz dzīvojis “slavenais komponists Rihards Vāgners un radījis savu pirmo operu “Rienci”,” grāmatā “Visi Rīgas nami skan” raksta Andrejs Johansons. Arī mūsdienās minēto stikla logu var apskatīt, patiesības labad gan jāsaka – tā kopiju, jo padomju gados to lika izņemt un aizstāt ar parastu krāsainu stiklu.


Līdz 40. gadiem ielas mājā šeit darbojās konditoreja un kafejnīca “A la Marquise”, tā piederēja kādai karaīmu ģimenei, un tur valdījusi īpatnēja austrumnieciska noskaņa, savukārt padomju gados te atradās slavenā kafejnīca “Flora”. Interesanti, ka nama pagalmu norobežoja, kā stāsta Rīgas vēstures entuziasts Gunārs Armans, skaistākie metālkaluma vārti pilsētā. Tos izņēmuši, lai atjaunotu, jo kāds smagās mašīnas šoferis ar savu braucamo tos izgāzis un sabojājis. Atjaunošanas darbi aizkavējušies, vārti ilgi gulējuši darbnīcā. Pārmaiņu laikos tie neesot nozagti vien tādēļ, ka cauri vārtu režģim bija izaudzis paprāvs koks, bet zagļiem, kas lielāko daļu citu metāla priekšmetu bija aiznesuši, šķiet, bija slinkums koku zāģēt, stāsta Armans. Vārti vēl joprojām saglabāti un tagad atrodas pie meistara darbnīcā Olainē. “Katru gadu piezvanu un apjautājos, kas ar vārtiem. Viņš man solīja, ka tad, kad šajā vietā atkal tiks uzcelts kāds nams, vārti atgriezīsies savā vietā,” saka Armans.


Policijas nams un Irbīte

"Sjezža" - arhitektoniski savdabīga, Rīgai pat unikāla vienstāva celtne - koka guļbūve ar pilāriem un mūra interjeru, bijusī Pēterburgas priekšpilsētas policijas centrāle. Labajā pusē redzams mūra īres nams ar veikaliem, celts 1913.-1914.g., arhitekts G. fon Tīzenhauzens; nams izdega ugunsgrēkā Otrā pasaules kara laikā, drupas vēlāk nojauktas. 1935. Foto: Zudusī Latvija

Ap to pašu laiku, kad Rīgā dzīvoja Vāgners, vietā, kur tagad pie Dailes teātra virs bijušās bumbu patvertnes sēž baskājis mākslinieks Irbīte, atradies kāds brūns koka nams, ko dēvēja par “sjezžu” (“sabraukt kopā” – no krievu valodas). Tā jumts sniedzies krietni pāri fasādei un balstījies uz stabu rindas. 19. gadsimtā tas celts policijas vajadzībām. 

"Šo māju savos memuāros piemin slavenais komponists Rihards Vāgners, kurš 1837.g. darbojās Rīgā kā pilsētas teātra diriģents. Uz “sjezžu” Vāgners bijis uzaicināts konfrontācijai ar dezertieri-zagli, kurš aplaupījis komponista dzīvokli Brīvības un Dzirnavu ielu stūrī. [...] jauns cilvēks, īsi nocirptiem matiem, arestanta drēbēs - izskatījies tik nožēlojams, ka Vāgners raudzījis viņu dažādi aizbildināt. Tas tomēr nekā nelīdzējis: krievu ierēdņi sausi paskaidrojuši, ka jauneklis ne tikai divreiz zadzis, bet arī izvairījies no kara dienesta, tādēļ tikšot izsūtīts uz Sibīriju. Šis cietsirdīgais formālisms Vāgneru tā satriecis, ka viņš to sarunās pieminējis vēl pēc 40 gadiem." [Johansons A. Visi Rīgas nami skan. ASV, 1970, 22., 23. lpp.]

„Sjezžas” nams bija uzcelts pie Pēterburgas vārtiem, kas bija viena no galvenajām ieejām pilsētā no sauszemes. Iepriekš šos vārtus dēvēja par Raunas vārtiem un tie atradušies Ģertrūdes un Brīvības ielas stūrī, vedot uz Ģertrūdes priekšpilsētu, bet tā paplašinājusies un arī vārti pārcelti. Te 19. gadsimta sākumā vienmēr sabraukuši daudzi pajūgi no Vidzemes, jo tagadējā Brīvības iela bija galvenais sauszemes ceļš, kas veda Rīgā no austrumiem.

Latvijas laikā šajā namā atradusies “Rīgas bērnu papildu veselības uzraudzības iestāde”, bet, kad presē parādījušās zobgalības, ka pilsētas vadībai vajadzētu rūpēties par bērnu vispārējo, nevis papildu veselību, nosaukums ātri vien nomainīts, raksta Johansons. Tad to pārdēvēja par “Rīgas bērnu veselības aizsardzības punktu”, un tas piederēja pilsētas slimnīcai. “Šī iestāde vecajā ēkā pastāvēja līdz 1938. gadam. Drīz vien vēsturiskajam namam vairs nebija ne rūpīga saimnieka, ne arī kādam tas likās vajadzīgs,” grāmatā “Rīgas Vidzemes priekšpilsēta pirms 100 gadiem” raksta vēsturnieks Andris Caune.

Virs kādreizējās bumbu patvertnes uzstādīts piemineklis leģendārajam baskājainajam māksliniekam Irbītem (Voldemārs Irbe). Foto: DELFI

Pēcāk te pazemē iekārtota bumbu patvertne. Tās sēnītēm līdzīgos gaisa padeves skursteņus uzkalniņā var manīt arī tagad. Mūsdienās tajā iekārtota šautuve, bet uzkalniņā iekopts neliels alpinārijs, kurā izvietots rīdzinieku iecienītā mākslinieka Voldemāra Irbes piemineklis. Tas uzstādīts 1999. gadā. “Tēlnieka Andra Vārpas darba atliešana bronzā bijusi iespējama, pateicoties Ritas Červenakas-Virkavas ziedojumam,” grāmatā “Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība” raksta Ojārs Spārītis.Pēc laikabiedru liecībām, 1944. gada uzlidojumā un Rīgas bombardēšanā Irbīte, kā viņu daudzi mīļi dēvēja, netālu no šejienes, pie Cēsu ielas, ievainots un miris.


Tramvajs, baznīca un tirgus

Aleksandra bulvāris pie Vecrīgas, [19--?]. Zirgu tramvajus jau nomainījuši elektriskie. Maršruts - no rātsnama līdz lielajam pumpim. Foto: Zudusī Latvija


Mūsdienās, kad satiksme pa Brīvības ielu ir ļoti dzīva, grūti iedomāties, ka vēl 19. gadsimta sākumā te bijis smilšu ceļš, bet pa to braukuši pajūgi.

Pirmais omnibuss Rīgā 1852. gadā sāka kursēt no “Daugavas tirgus netālu no tilta” līdz šosejas sākumam “Sv. Pēterburgas priekšpilsētā”, bet tautas mutē maršruts ātri tika “precizēts” – no rātsnama līdz lielajam pumpim. Šī populārā ūdens ņemšanas vieta atradās Brīvības un Cēsu ielas stūrī, kur tagad atrodas Jaunā Svētās Ģertrūdes baznīca, un bija ļoti nozīmīgs un labi zināms Rīgas punkts. Kādus 30 gadus vēlāk omnibusu nomainīja zirgu tramvajs, bet 1901. gadā – elektriskais. Tikai padomju gados pa Brīvības ielu sāka kursēt trolejbuss.

No kreisās puses pulksteņrādītāja virzienā: 1) skats uz Aleksandra (tagad Brīvības) ielu pie Rēveles (tagad Tallinas iela) ielas. Zirgu tramvajs pie "lielā pumpja" un tirgus plača, kur vēlāk uzcēla Jauno Sv. Ģertrūdes baznīcu. 1880. gadi. Foto: Latvijas Nacionālā arhīva kinofotofonodokumentu arhīvs; 2) Rīgas Jaunā Sv. Ģertrūdes baznīca neilgi pēc uzcelšanas, 1911. gads. Redzama tramvajiņu pietura. Foto: Zudusī Latvija; 3) Par vietu, kur kādreiz atradās pumpis, tagad atgādina gravēta akmens plāksne. Tā iezīmē arī Rīgas vēsturiskā centra robežu. Foto: DELFI

Savukārt baznīca šeit, it kā ielas vidū, uzcelta 20. gadsimta sākumā. To projektējis profesors Vilhelms fon Striks, un tai pamatakmens likts 1903. gadā. Tas, ko noteikti vērts aplūkot, ir šīs baznīcas altāris, ko rotā Jaņa Rozentāla 1911. gadā tapusī eļļas glezna “Kristus svētī bērnus”. Tā tiek uzskatīta par vienu no mākslinieka sakrālās mākslas šedevriem. Savukārt ērģeles šurp atceļojušas no Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas.

Pie pumpja atradies arī Aleksandra tirgus (kopš 1876. gada), bet tas pašās 19. gadsimta beigās pārcelts uz Brīvības (tolaik Aleksandra) un Matīsa ielas stūri. 20. gadsimta pirmajos gados te pēc Rīgas sarkano ķieģeļu arhitektūras burvja pilsētas arhitekta Reinholda Šmēlinga projekta uzcēla pirmo slēgtā tipa tirdzniecības halli Rīgā, kas paredzēta gaļas tirdzniecībai. Otra bija atklātā halle citu pārtikas produktu tirdzniecībai. Vidzemes tirgus bija pirmais Rīgā, kurā izbūvēti labiekārtoti paviljoni. Tirgus celtniecības kopējās izmaksas tolaik bijušas 235 tūkstoši rubļu, teikts tagadējā tirgus apsaimniekotāja “Rīgas Centrāltirgus” mājaslapā.

Vidzemes tirgus paviljons, 1964. gads. Ierīkots 19. gadsimta beigās, oficiāli atklāts 1902. gadā, kad uzcēla divus jaunus tirdzniecības paviljonus pēc arhitekta R. Šmēlinga projekta. Foto: Zudusī Latvija

Koka nams Brīvības un Matīsa ielu stūrī (Brīvības 90), 1931. gads. Nojaukts 30. gadu vidū, atbrīvojot vietu jaunā pilsētas īres un veikalu nama celtniecībai. Aiz tā labajā pusē redzams tirgus paviljons. Foto: Zudusī Latvija



Nams, aiz kura "slēpjas" pārceltais Vidzemes tirgus. Uzcelts 1939. gadā, arhitekti J. Rengarts un A. Vecsīlis. Pirmajā stāvā 30. gadu beigās izvietojās “Vidzemes tirgus restorāns” un Vidzemes tirgus inspekcija. [196-]. Foto: Zudusī Latvija


Vidzemes tirgus bija pirmais Rīgā, kurā izbūvēti labiekārtoti
paviljoni. Tirgus celtniecības kopējās izmaksas tolaik bijušas
235 tūkstoši rubļu


Viesnīca “intūristiem”

Lai uzceltu viesnīcu “Latvija”, padomju laikos iepretim Sotņika kioska vietā novietotajam Ļeņina piemineklim nojauca veselu kvartālu koka ēku, tostarp tik iecienīto Piena restorānu, ko pārcēla pie kanāla. Viesnīcas celtniecība pilnībā apstiprinājusi stereotipus par padomju laika būvniecību. Piemēram, lifta šahtas sākotnēji izbūvētas pārāk šauras, tāpēc visu nācies pārbūvēt un viesnīcas atklāšana aizkavējusies. Tomēr 1979. gadā viesnīca atklāta. “Šo viesnīcu uzskatīja par vietu, kur neizbēgami krustosies kapitālisma netikumi ar padomju tikumiem, tāpēc restorāna lielajā zālē pirmo reizi pēckara Rīgā atļāva izklaides programmu ar dejotāju piedalīšanos,” ceļvedī pa Rīgu raksta Andris Kolbergs.

Šobrīd te atrodas "Radisson Blu Latvija Conference & Spa Hotel". Arī pēc rekonstrukcijas fasādē joprojām saglabāts kinētiskais objekts "Sakta". Padomju gados tas saukts par "čekista aci". Foto: Shutterstock

Šajā ēkā atradies arī valūtas maiņas punkts, ko, protams, novēroja arī čekas darbinieki. Viņu novērošanas punkts atradies Konstantīna Pēkšēna projektētajā romantiskajā ēkā, kas slejas diagonāli pretējā Dzirnavu ielas stūrī. Tur bijusi arī novērošanas kamera, kas mēģinājusi izspiegot valūtas spekulantus, bet tai traucējuši senie koka namiņi ielas pretējā pusē. Starp citu, vienā no tiem kādreiz dzīvojis pasaulslavenais tango karalis Oskars Stroks. Protams, šīs mājiņas nojauktas, lai novērotājiem pavērtos labāks skats, un arī tagad to vietā ir brīvs laukums.

Ļeņina (tag. Brīvības) un Dzirnavu ielu krustojums. 1960. gadi. Labajā pusē priekšplānā vēl redzami koka namiņi, kas vēlāk nojaukti, lai čekas darbinieki varētu novērot viesnīcā "Latvija" esošo valūtas maiņas punktu. Fotogrāfs – K. Melbārdis. VRVM 131812

2001. gadā viesnīcas ēka piedzīvoja rekonstrukciju un pārtapa par “Reval Hotel Latvija”, bet pašlaik 27 stāvus augstajā namā atrodas “Radisson Blu Latvija Conference & Spa Hotel”. Ejot garām viesnīcai, pievērsiet uzmanību kinētiskajam vides objektam “Sakta” fasādē, kas saglabāts no ēkas pirmsākumiem un kura mākslinieks ir Artūrs Riņķis.

Vēl kāds interesants fakts – otrā viesnīcas pusē, Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī, 30. gados atradies pirmais luksofors Rīgā, kas bijis iekarināts virs ielas. Jau iepriekš rakstījām, ka pirmais luksofors uz statīva atradās Doma laukumā.

Pa kreisi - Brīvības iela no Elizabetes ielas puses šodien. Foto: Shutterstock. Pa labi - 20. gados. Redzams ceļu policists, kas regulēja satiksmi, jo luksoforu vēl nebija. Foto: Zudusī Latvija


Stūra māja

Stūra māja. Foto: Zudusī Latvija

Skaistais nams Brīvības un Stabu ielas stūrī 1912. gadā pēc arhitekta Aleksandra Vanaga projekta celts kā “īres nams ar veikaliem”. Viņa projektētie nami skatāmi arī daudz kur citur Rīgā, tostarp Brīvības ielā. Pats arhitekts arī dzīvojis namā uz Stabu un Brīvības ielas stūra, bet viņa liktenis bija traģisks – Vanagu nogalināja 1919. gadā, īsajā Pētera Stučkas valdīšanas laikā, apsūdzot kontrrevolucionārā darbībā.

Latvijas Republikas laikā te atradās Iekšlietu ministrija. Te bija arī Robežsardzes brigādes štābs ar ģenerāļa Ludviga Bolšteina kabinetu. Viņš, nespējot noskatīties, kā okupācijas vara izjauc to valsti, ko pats būvējis, šajā kabinetā, ienākot padomju armijai, nošāvies, bet tagad te var apskatīt ekspozīciju par šo laiku.

Baisais nama stāsts pa īstam sākās 1940. gadā. Viens no PSRS varas balstiem bija īpaša represīva struktūra jeb čeka (Vserossijskaja Črezvičainaja komisija) – tā tautā neatkarīgi no nosaukuma maiņas apzīmēja valsts galveno represīvo iestādi. Stūra mājā, kā tās atrašanās vietas dēļ namu iesauca, Valsts drošības komiteja (VDK) ievācās 1940. gadā. Te un arī Amatu ielā 4 pagrabos tika spīdzināti, morāli salauzti un nogalināti neskaitāmi daudzi cilvēki. Par brutalitāti, ar kādu darbojās čekisti, liecina kaut vai tas, ka pagrabos izbūvētas telpas ar tādām grīdām un sienām, lai no tām būtu viegli nomazgāt asinis. 

Savāds kontrasts: Stūra mājas interjerā saglabājušies daži skaisti elementi, kas atgādina par laiku, kad ēka vēl nebija kļuvusi par baiļu un bezcerības simbolu. Foto: DELFI

Mūsdienās te izveidota Okupācijas muzeja filiāle “Stūra māja”, kur skaidrota un stāstīta baisā 50 gadu vēsture. Tajā kopā ar gidu var izstaigāt iekšējā cietuma kameras, gaiteņus, pagrabu un pagalmu. Namā ieskatu var gūt arī virtuālā izstādē šeit.

"Melnais slieksnis". Autors: Gļebs Panteļejevs. Foto: DELFI

Savukārt Stabu ielas pusē 2003. gadā nama sienā novietota Gļeba Panteļejeva veidotā simboliskā piemiņas zīme “Melnais slieksnis”. Tā veidota no rūsas krāsā patinēta tērauda un melna granīta un atrodas netālu no transporta vārtiem, pa kuriem parasti tika ievesti represiju upuri, raksta Spārītis. Uz pieminekļa lasāms uzraksts latviešu un angļu valodā: “Padomju okupācijas laikā Valsts drošības iestāde /čeka/ savus upurus šeit ieslodzīja, mocīja, nogalināja un morāli pazemoja. Stūra māja. 1940–1941, 1944–1991.” Uzraksts iegravēts it kā puspavērtajās durvīs ar lāzertehniku, lai burti izskatītos cauršauti. Piemiņas objekts tapa, pateicoties ārzemju latviešu un telefoniskas akcijas laikā savāktiem ziedojumiem.


“Rīgas modes” un “Frankfurt am Mein”

Ļeņina un Marksa ielu (tag. Brīvības un Ģertrūdes) ielu krustojums – skats uz topošo sadzīves pakalpojumu nama (Rīgas Modes) būvlaukumu ar nojaucamajām koka ēkām. 1968. gads. Fotogrāfs – Velta Dzene. VRVM 97057

Ēka Brīvības ielā 49/53, ko daudzi pazīst kā “Rīgas modes”, pēc Viktora Rimšas projekta tika uzbūvēta 20. gadsimta septiņdesmito gadu vidū, nojaucot vērtīgas vēsturiskās ēkas, kuru vidū atradās namiņš ar slaveno viesnīcu “Frankfurt am Mein”, bet tā pirmajā stāvā bija iecienīts restorāns “Alhambra”. Tajā savas karjeras sākumā uzstājusies arī pasaulslavenā dziedātāja Zāra Leandere.

Rīgas viesnīcas "Frankfurte pie Mainas" interjers un fasāde. Pastkarte no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja
"Frankurte pie Mainas" "Amerikas bāra " interjers. Fotoatklātne no Latvijas Nacionālā arhīva kinofotofonodokumentu arhīva

70. gados jaunajā namā “apmetās” slavenā šūšanas un trikotāžas izstrādājumu ražošanas apvienība “Rīgas modes”. Ap to laiku modes skates ar slavenu estrādes mākslinieku piedalīšanos bija tik populāri pasākumi, ka uz tiem biļetes gandrīz nebija iespējams legāli iegādāties, stāsta laikabiedri. Tagad ēka ir rekonstruēta un tajā izvietojušies dažādi biroji, Rīgas pašvaldības klientu apkalpošanas centrs un Rīgas Centrālā bibliotēka.

"Rīgas Modes" ēka, 1980. Celta 20. gadsimta 70. gados, nojaucot vēsturiski nozīmīgu koka apbūvi. Foto: Zudusī Latvija

Dailes teātris un operete

Kā jau minēts, pirms jaunās Dailes teātra ēkas uzcelšanas un leģendārās pārcelšanās no Lāčplēša ielas uz telpām Brīvības ielā kvartālā starp Bruņinieku un Šarlotes ielu atradās nelieli koka nami. Izcilajam režisoram Eduardam Smiļģim sapnis par modernu teātri bija visu mūžu, bet nams, kurā ir daudz viņa izsapņoto ideju, tapa tikai pēc viņa nāves. Tā fasādē redzamas mākslas un dailes liesmas, kas sastingušas akmenī. Ēkas projekta autore ir viena no sava laika slavenākajām arhitektēm Marta Staņa, kurai palīdzēja arī Imants Jākobsons un Haralds Kanders. 

Brīvības ielas posms pie Bruņinieku ielas, [197-]. Kreisajā pusē redzams kvartāls, kurā vēlāk, nojaucot koka apbūvi, uzcēla Dailes teātri. Foto: Zudusī Latvija


Interesanti, ka bijis arī plāns namu celt Krišjāņa Barona ielā, kur reiz atradās Rīgas Sporta pils, tomēr nolemts par labu Brīvības ielai. 1976. gadā notika svinīgā teātra pārcelšanās uz jaunajām telpām, kad visi aktieri, skatītāju pavadīti, kājām svētku gājienā devās uz jauno “Daili”. 2006. gadā nams ieguva piebūvi aktieru ģērbtuvēm, dekorācijām un birojiem, teikts enciklopēdijā “Rīgas ielas”.

Vēl viens ļoti iecienīts teātris atradās nedaudz tālāk. Runa ir par Operetes teātri jeb opereti, pie kuras padomju laikos reizēm stāvēja vairāk autobusu nekā pie “lielajiem” teātriem. To 1952. gadā atklāja ar Johana Štrausa opereti “Sikspārnis” kādreizējā teātra “Kazino” telpās, bet vēl pirms tam tur atradies teātris “Aquarium”, ko dēvēja arī par “Alcatraz”. Operete pastāvēja no 1963. līdz 1992. gadam. Pēc tam šajās telpās atradās gan naktsklubs, gan kazino, bet 2002. gadā tolaik slavenais klubs “La Rocca” izdega. Vēlāk gan telpas atjaunotas, un arī pašlaik te darbojas naktsklubs.


Foto: Brīvības iela cauri gadsimtiem

PROJEKTA EKSPERTS

Gunārs Armans

Lielisks stāstnieks ar plašām zināšanām par Rīgas namu un ielu vēsturi, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors.

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORS

Miks Siliņš

Videooperators, “DELFI TV".