Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Rīgas jūgendstila nami veido unikālus Latvijas galvaspilsētas vaibstus. Lai gan šī krāšņā arhitektūras stila elementi, pasaulē zināmas ēkas un pat kvartāli sastopami daudzviet Eiropas kultūras centros no Barselonas līdz Sanktpēterburgai, to nekur nav tik daudz kā Rīgā. To noteica pavisam nejauša laikmeta, ekonomisko iespēju un brīvu teritoriju sakritība.

Rīgas stāsti: jūgendstila pērles

Te pletās dārzi

Gadu simteņiem līdzās Vecrīgas mūros ieslēptajai vecpilsētai pastāvēja plaša piepilsēta. Tā Daugavas labajā malā bija izvietojusies kā trejlapu āboliņa lapa – ap kuģubūvētavām un noliktavām augšpus Daugavai atradās Lastadija, kas laika gaitā izauga par Maskavas priekšpilsētu, gar Smilšu ceļu jeb tagadējo Brīvības ielu apauga rajons, ko ilgus gadus dēvēja par Pēterburgas forštati, bet trešais – nelielā Forburga jeb rajons pirms pilsētas – stiepās uz ziemeļiem no Citadeles ap Katrīnas dambi. Starp šīm vietām lielas platības aizņēma purvaina slīkšņa, kā tas joprojām redzams nedaudzajos Skanstes neapbūvētajos laukumos.

Rīgas panorāma no Grīziņkalna puses 17. gadsimta beigās. Atzīmētajā neapbūvētajā vietā 200 gadus vēlāk tapa Rīgas Klusā centra greznie nami. Karte: Stokholmas Kara arhīvs.

Pēdējo divu teritoriju saaugšanu kavēja arī kari – Lielā Ziemeļu kara laikā pilnībā nopostītās priekšpilsētas atkopās tikai 18. gadsimta beigās, lai jau 19. gadsimta sākumā Rīgas saimnieki lielu to daļu nopostītu, baidoties no tuvojošās Napoleona armijas, kura gan pilsētai pagāja garām. Šajā zemajā un mitrajā Pierīgas daļā iekopa sakņu dārzus, kuru produkcija nonāca uz rīdzinieku galdiem, bet plaša tās teritorija kartēs atzīmēta kā Pilsētas ganības. Stratēģisku apsvērumu dēļ apbūvi liedza arī teritorijā aptuveni 250 metru rādiusā ap Rīgas aizsarggrāvjiem, kur ļāva vienīgi iekopt kāršu un zedeņu žogu nodalītus dārzus.

Vienu no lielākajiem dārziem šodienas Valdemāra, Vesetas, Zaubes un Jāņa Daliņa ielas rajonā 1816. gadā dibināja Šveicē dzimušais Kārlis Heinrihs Vāgners, kura celtā Vāgnera muižiņa Šarlotes ielā ir vienīgā mūsdienas sagaidījusī dārza lieciniece. Viņa dārzniecībā "C.H. Wagner" varēja nopirkt sēklas un stādus, un tā bijusi populāra pastaigu vieta. Dārzos atradušās arī F.V. Tīmes veidotas oranžērijas ar tropu augiem. Bijušais Drēzdenes Karalisko dārzu mākslas dārznieks Tīme, kurš šo amatu uzņēmās arī Rīgā, aptuveni tajā zemes gabalā, kuru patlaban ieskauj Dzirnavu, Strēlnieku, Antonijas un Elizabetes iela, izveidoja arī savu dārzniecību. Līdzās bija arī citas – te starp stādījumiem, dobēm, lecektīm un siltumnīcām atradušās nelielas koka mājiņas, par ko mūsdienās vairs neliecina nekas.

Kad 19. gadsimta otrajā pusē Rīgā strauji attīstījās rūpnīcas un pilsētā darba un labākas dzīves meklējumos ieradās aizvien lielāks skaits strādnieku no laukiem, jauni strādnieku rajoni tapuši ārkārtīgi strauji. Līdz ar kūsājošo ekonomiku vienmēr naudīgajā ostas pilsētā Rīgā auga arī jauno bagātnieku slānis, kuri kopš aizsargmūru nojaukšanas aizvien biežāk vēlējās celt savas rezidences ārpus vecpilsētas. Plānojot pilsētas tālāku attīstību un reaģējot uz jauno nepieciešamību, pilsētas vadība līdzās aizvien augošajiem strādnieku rajoniem līdzšinējā sakņu un skaistumdārzu vietā lēma attīstīt bulvāru tipa apbūvi ar priekšdārziem jeb apstādījumiem ēku priekšā.

Jūgendstila sprādziens

Šādu namu būvniecība Rīgā jau bija sākusies, kad 19. gadsimta 90. gadu vidū Briselē un Parīzē strauju popularitāti guva jaunais, rotaļīgais “Art Noveau” arhitektūras stils. Svaigās vēsmas gandrīz tūlītēji atzinīgi novērtēja plaša publika, un Eiropas kultūras galvaspilsētas jaunumus arhitekti steidza kopēt arī citviet. Viņu vidū bija arī rīdzinieks Makss Gustavs Rihards Šervinskis. Jau 1899. gadā jeb tikai piecus gadus pēc tam, kad Briselē tapa pirmā šī stila ēka, Vecrīgā atklāja viņa un Alfrēda Ašenkampa vadīto nama pārbūvi Audēju ielā 7. Jau gadu vēlāk Šervinskis uzvarēja arī Rīgas 700. jubilejas izstādes arhitektoniskā risinājuma konkursā, un 1901. gadā Esplanādē un tagadējā Kronvalda parkā tapa pārsvarā jūgendstilā ieturēti stendi un paviljoni.

Foto: Die Rigaer Jubiläums-Ausstellung 1901 in Bild und Wort: ein Erinnerungsbuch /hrsg. von M. Scherwinsky, Director der Gewerbeschule des Rigaer Gewerbevereins

Lai gan jau kopš 19. gadsimta 70. gadiem tagadējā Klusajā centrā bija uzbūvēti desmitiem daudzstāvu mūra namu, dzēšot vairāku agrāko dārzu pēdas, īsi pirms gadsimtu mijas arī Tīmes dārzniecība tika sadalīta gruntsgabalos. Tai šķērsām pāri izveidoja jaunu ielu, kura, ņemot vērā nākamajā gadā gaidāmo Rīgas apaļo jubileju, ieguva pilsētas dibinātāja bīskapa Alberta vārdu. Visi gruntsgabali īsā laikā atrada jaunus saimniekus un tā brīža populārākie arhitekti – pasūtījumus. Pasūtītāju un arhitektu aizraušanos ar nupat popularitāti guvušo stilu apliecina fakts, ka no turpmākajā desmitgadē te tapušajām 15 ēkām (pēc adreses pieguļ 13) tikai trīs nepārstāv jūgendstilu. Turklāt šeit atrodamie Konstantīna Pēkšēna, Eižena Laubes un Mihaila Eizenšteina projektētie nami ir vieni no laikmeta spilgtākajiem paraugiem, kā dēļ tieši Alberta iela tiek uzskatīta par Rīgas “Art Noveau” epicentru. 


Alberta iela 20. gadsimta sākumā kolorētās fotopaskartēs. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja krājums.

Citviet, kur jau pastāvēja bieza koka namu apbūve, ne visi īpašnieki pārdeva savus īpašumus un šāda vienlaidus apbūve neradās. Savukārt šeit, agrāko dārzniecību vietā, brīvu gruntsgabalu bija daudz. Tā rezultātā mūsdienās, lai kurā virzienā pēc Alberta ielas apskates arī dotos tālāk, apkaimes ēku fasādēs sastopami unikāli jūgendstila paraugi – liriskas skulptūras, augu un mitoloģijas motīvi, kā arī grezni balkoni, durvju un logu ailas. 

Pēc gadsimtu mijas visa Rīga piedzīvoja īstu būvniecības bumu. Atsevišķos gados tapa pat vairāk nekā simts jaunu mūra namu, no kuriem vairums ieguva jūgendstila vaibstus. Rezultātā joprojām vairāk nekā 40% Rīgas centra namu pārstāv šo arhitektūras stilu, bet visā galvaspilsētā ir aptuveni 800 jūgendstila ēku. Turklāt tās atrodamas ne tikai centrā un ap to, bet ikkatrā pilsētas vēsturiskajā rajonā, tostarp Mežaparkā, Āgenskalnā un Maskavas priekšpilsētā.

Rīgā ir viserotiskākais jūgendstils – gandrīz katru namu
rotā kailu meiteņu figūrasAgrita Tipāne

Ierasti Rīgas “Art Noveau” stilu ilustrē ar kādu no emocionāli izteiksmīgajām Eizenšteina projektētos namus rotājošajām sieviešu galvām, tomēr fasādēs sastopamo elementu bagātība ir ārkārtīgi plaša. Pat sieviešu tēlu dažādība ir plaša – eksterjerus rotā gan kailu eņģeļu un medūzu krūšutēli, gan grezni tērptas jaunavas un dievietes. Par vienu no populārākajiem namiem pie tā guļošo sfinksu dēļ tūristu vidū savukārt kļuvusi ēka Alberta ielā 2, taču Austrumu mitoloģiskie motīvi, tostarp Babilonas lauvu attāli līdzinieki, japāņu stila logi, drakoni un dažādi saules simboli meklējami daudzās ēkās.

Namu Alberta ielā 2 rotā Rīgā reti sastopams atikas jeb virs jumts dzegas izbūvēts sienas turpinājums ar mākslīgiem logiem. 

Šī paša Eizenšteina projektētā nama fasādē atrodami vairāki no Austrumu kultūrām aizgūti elementi. Starp tiem arī vārtus sargājošas sfinksas.

Masku, ģeometrisku ornamentu un pat daiļu sieviešu skulpturālie rotājumi garāmgājējam slēpj sliktu plānojumu un neapmestas mūra fasādes pagalmā.

Foto: shutterstock

Rūpīgs vērotājs centra namu fasādēs atradīs arī čūsku, pūču, vanagu un pūķu tēlus, tomēr, ko tie nozīmējuši māju saimniekiem, mūsdienās katrs aicināts minēt pats. “Stāsti diemžēl laika gaitā ir zaudēti, ņemot vērā karus un migrāciju. Vēsturniekiem atliek vākt biogrāfisku informāciju par māju saimniekiem, bet daudz kas tiek vienkāršoti interpretēts. Jāņem vērā, ka daudzu namu īpašnieki nebija latvieši un, pametot Rīgu, viņu dzimtas sev līdzi paņēma arī māju stāstus. Turklāt Latvijas laikā tika cildināts latviskais, bet šis netika augstu vērtēts,” stāsta Rīgas Jūgendstila centra nodaļas vadītāja Agrita Tipāne.

Latviešu pieskāriens

Alberta ielas galā ar 12. numuru atrodas viens no pirmajiem ielā tapušajiem namiem, kuru latviešu arhitekts Pēkšēns projektējis un cēlis pats sev. “Tas bija milzīgs notikums tajā laikā, jo pārsvarā namus cēla vācieši, krievi, ebreji, kamēr latviešiem šādas turības vēl nebija. Te redzams pavērsiens – latviešu arhitekts ar savu darbu var nopelnīt naudu un uzcelt šādu namu. Turpmākajos gados daudzi latviešu uzņēmēji jau cēla savus īres namus,” norāda Tipāne.

Foto: Rīgas Kuģniecības un vēstures muzejs/Shutterstock

Ārkārtīgi bagātīgā namu rotāšana apsīka drīz pēc 1905. gada revolūcijas, politiskās pārmaiņas strauji ienesot arī arhitektūrā. Līdz ar kreiso ideju izplatīšanos vairāki latviešu izcelsmes arhitekti, tostarp Pēkšēns, Laube un Aleksandrs Vanags, sāka eksperimentēt, iestājoties pret pārlieku grezniem rotājumiem un to vietā piedāvājot šķietami no latviešu koka arhitektūras un folkloras simbolikas aizgūtus elementus. Tā Rīgā tapa desmitiem jūgendstila atzara – nacionālā romantisma – namu. Tie kā pārsvarā pelēkas, melnas, tumši brūnas vai sarkanīgos toņos ieturētas mūra pilis lielā skaitā atrodami katrā Rīgas lielākajā ielā. Viens šāds tumši pelēks Laubes projektēts eksemplārs ar 11. numuru slejas arī krāšņajā Alberta ielā.

Alberta iela 11. Foto: shutterstock

Tā apdarē izmantoti dabiski būvmateriāli, piemēram, šūnakmens un koks, kā arī raupjš apmetums. Šajā ēkā, līdzīgi kā citās nacionālā romantisma stilā ieturētajās, vērīgam skatītājam saskatāmas latviešu senās zīmes, kuru izmantošana arhitektūrā, dizainā un apģērbā nama celšanas laikā latviešu vidū bijusi tikpat populāra kā patlaban. Pretēji agrākajiem jūgendstila namiem, šīm celtnēm raksturīga formu smagnējība, monumentālisms un trapecveida logu augšmalas, kādām līdzīgas atrodamas vienīgi Skandināvijā. Tieši Zviedrijas un Somijas arhitektu “Art Noveau” interpretācija tiek uzskatīta par vienu no spēcīgākajām šī žanra iedvesmotājām.

Stils kopš tā ieviešanas attīstījās apbrīnojami strauji. Iespējams, lielā apstiprināto projektu un attiecīgi jauno ēku skaita dēļ pasūtītāji un arhitekti vēlējās, lai katrs jauns nams atšķiras un ienes kādu novitāti. Gandrīz vienlaikus ar nacionālā romantisma parādīšanos Rīgā dzīvojamos namus sāka būvēt arī tā dēvētajā stateniskajā jūgendstilā – ēku fasādēs vairs neparādījās ne mītiski tēli, ne romantizēta simbolika. To vietā ēku eksterjerā parādījās vertikāli fasāžu kompozīcijas elementi, piemēram, telpisku joslu ciļņi vairāku stāvu augstumā. Lai gan, acīm meklējot jūgendstila elementus, parasti cenšamies saskatīt tieši cilvēka galvu, dzīvnieku vai stilizētu ziedu, aptuveni trešdaļā galvaspilsētas jūgendstila ēku šos elementus neatrast. Tam spilgts piemērs ir arī Alberta ielas galā esošā ēka Antonijas ielā 13.

Antonijas iela 13. Foto: ektornet.lv

Klusums Rīgas centrā

Ne tikai arhitektoniskais krāšņums Alberta ielu padarījis par Rīgas pērli. Te nedaudz atstatus no bulvāru steigas ikviens var pārliecināties par vēl kādu tās vērtību – priekšdārzu rindu, kas ievērojami paplašina tikai 250 metrus garo ielu. Tikai retumis te bijuši koši stādījumi, jo lielākoties uzskatīts, ka vienkāršs, līdzeni pļauts zālājs vislabāk ļauj izcelties ēkām. Gan gruntsgabalu iegādes laikā, gan patlaban tas ēkas īpašniekiem nozīmē arī lielākas izmaksas un attiecīgi dārgākus dzīvokļus, bet ēku iemītniekiem – vairāk saules istabās un klusumu, kas šai Rīgas daļai atnesis Klusā centra nosaukumu.

Alberta ielā no otrā numura līdz pat astotajam ir vairākas ēkas, kuras projektējis Mihails Eizenšteins. Tās visas ir būvētas kā “Potjomkina sādža” – domāts ir tikai par fasādi, iekšpagalmā var redzēt vienīgi briesmīgus mūrus. Visām ir vienāds plānojums, ļoti slikts plānojums. Katrā stāvā ir divi dzīvokļi, kuros telpas pieslēdzas gariem, tumšiem gaiteņiem, kā projektēja 19. gadsimtā, bet 20. gadsimtā vairs nepraktizēja.

“Jūgendstils ir tas stils, kurā sāk rūpēties par arhitektūras plānojumu. Ēkas ceļ no iekšas uz āru. Tiek domāts par telpu sadalījumu – katrā dzīvoklī ir sabiedriskā zona, kur nāk viesi, tad ērti ierīkota dzīvojamā zona, kur ir guļamistabas un darbistabas, un tad ir saimniecības zona ar virtuvēm, vannasistabām un tualetes telpām, kas ir absolūta novitāte. Katra telpa tiek labi izgaismota, te rūpējas par zaļiem augiem, kam jārada mikroklimats,” stāsta Tipāne. Viņa gan atzīmē, ka paši krāšņākie Alberta ielas nami, kurus projektējis Eizenšteins, jaunajiem standartiem neatbilst.

Ēku pirmie stāvi šeit veidoti augsti, līdz ar to tirgošanās kņada un amatnieku darbnīcu troksnis novirzīts uz apkārtējām ielām. Tikmēr, kā jau prestižos un mierpilnos pilsētu rajonos ierasts, Alberta ielā mājvietu atradušas Ungārijas, Beļģijas un Īrijas vēstniecības un dažu minūšu gājiena attālumā vēsturiskās celtnēs atrodamas vēl aptuveni desmit dažādu valstu pārstāvniecības.

Tiesa, vērtīgā arhitektūra klusuma aspektu ir nedaudz mainījusi, jo mūsdienās ielu ik brīdi nelielos bariņos šķērso trokšņainas tūristu grupas. Līdzās izdevībai iemūžināt sevi fotogrāfijā ar sfinksu vai Afrodīti fonā te var izmantot iespēju arī apmeklēt Jūgendstila centru, kas ielas galā izvietojies Pēkšēna projektētā ēkā. Ja laika maz, ieiešana namā vien dos iespēju apskatīt grezno kāpņu telpu, kurā redzamo zīmējumu autors varētu būt Pēkšēna draugs un agrākais ēkas iedzīvotājs Janis Rozentāls. Savukārt pašā muzejā ir unikāla iespēja izpētīt tipiska jūgendstila dzīvokļa iekārtojumu ar tam laikam ārkārtīgi modernajām iekārtām, piemēram, ledusskapi, čuguna izlietni ar ūdenskrānu, tualetes podu ar ūdens skalojamo kasti, kā arī emaljētu vannu uz lauvas kājām.

Spilgti piemēri citviet

Nepilnu desmit minūšu gājiena attālumā no Alberta ielas starp Eksporta, Sakaru un Antonijas ielu ar vienu sānu pie Vašingtona laukuma atrodas tā dēvētais Forburgas ēku komplekss. Atšķirībā no vairuma Rīgas ēku, kuru pagalmi parastam vērotājam paliek noslēpti aiz slēgtiem vārtiem, šim ritmiski veidotajam kvartālam var iziet cauri pa vidu, ienākot pa plašām ailēm tā galos. Mūsdienās automašīnu pieblīvētā pagalma centrā savulaik atradusies zālāju un puķu dobju ielenkta strūklaka, kuras vietu joprojām iespējams sazīmēt pēc daļēji bruģētā un daļēji asfaltētā seguma raksta. Šo pirmo kompleksās apbūves kvartālu projektēja Vilhelms Reslers, bet tā astoņu ēku autori bija pieci dažādi arhitekti.

Netālu pagaidām vēl apskatāms grausta statusā esošais iespaidīga izmēra nams Vīlandes ielā 11. Gluži kā nama Audēju ielā 7, arī šīs īres ēkas celtniecība pabeigta 1899. gadā, un līdz ar to tas ir viens no pirmajiem jūgendstila namiem Rīgā. Arhitekta Rūdolfa Heinriha fon Cirkvica projektētās ēkas īpašā vērtība ir sieviešu figūru sargātie ieapaļie durvju portāli, smalkie balkoniņi, kā arī masīvais kupolveida jumts ielas stūra daļā.




Ja iziets tālākā pastaigā pa centru, tuvu Rīgas Jaunajai Svētās Ģertrūdes baznīcai Tallinas ielā 23 līdzās vairākām koka ēkām būs viegli pamanāms piecstāvīgs mūra nams, kura parādes durvis veidotas kā iespaidīga drakona rīkle. Pūķa nams jeb bijušais Kamintiusa īres nams ir viena no pirmajām Pēkšēna un viņa mācekļa Laubes projektētajām ēkām ar jūgendstila simboliku. 

Foto: DELFI. Paviršam garāmgājējam lielā drakona galva bieži paliek nepamanīta.

Savukārt Tērbatas ielā 15/17 ir apskatāms viens no spilgtākajiem šo pašu arhitektu nacionālā romantisma piemēriem – Ata Ķeniņa pasūtītā skolas ēka. Ķeniņš savulaik vēlējies skolas nama apdarē iekļaut leģendām apvītā Staburaga fragmentus. Viņa vēlme izpildīta, un, lai gan senā klints patlaban ir Daugavas ūdeņu paslēpta un apskatāma vien senās pastkartēs un fotoattēlos, tās šūnakmens atlūzas redzamas skolas fasādē. Patlaban Tērbatas ielas ēkā atrodas Rīgas 40. vidusskola.

PROJEKTA EKSPERTE

Agrita Tipāne

Jūgendstila centra nodaļas vadītāja.

RAKSTA AUTORS

Andris Kārkluvalks

DELFI žurnālists

VIDEO AUTORS

Miks Siliņš

Videooperators, “DELFI TV".