Bez satraukuma – šī ir Maroka!

1867. gada 30. jūnija agrā rītā pēc nedēļu ilgas kuģošanas vētrā Marks Tvens un visa jūras slimības izmocītā kuģa “Kveikersitija” ceļotāju/ekskursantu/svētceļnieku grupa beidzot ierauga zemi. Pēc stundas jau viņi iebrauc Gibraltāra šaurumā – pa labi no kuģa vīd Āfrikas krasti, pa kreisi – Spānijas granīta klintis.

Un tad – Voilá! – priekšā jau vīd slavenie Hērakla stabi – “Jebel Musa” (vai “Monte Hacho” – te viedokļi dalās) kalns Āfrikas un Gibraltāra klints Eiropas pusē! Slaveni jau Tvena laikā. Ak, ko nu, – slaveni jau senās Romas laikā! Un ilgu laiku patiesi tika uzskatīts, ka aiz šiem stabiem vairs nav nekā. Punkts, tukšums un klusums. Un no šīs tukšuma un klusuma puses tad arī ierodas par savu priekšteču zināšanām viegli smīnošais Marks Tvens.

Bet par tiem stabiem... Tas notika tolaik, kad Zeva ārlaulības dēls Hērakls ceļoja uz Hesperīdu dārzu nozagt nimfām zelta ābolus (viens no viņa 12 varoņdarbiem, kas bija jāpaveic kā grēku izpirkšana par savas ģimenes noslaktēšanu prāta aptumsuma brīdī). Viņam ceļā trāpījās kalns. Hēraklam tajā dienā bija slinkums iet pāri, un viņš kalnu vienkārši sašķēla uz pusēm. Citiem vārdiem, izveidoja Gibraltāra šaurumu un atdalīja Āfriku no Eiropas.

Gibraltārā Tvens izlemj nedodies uz Parīzi caur Spāniju, bet tā vietā apmeklēt Tanžeru un uz Parīzi doties caur Marseļu. Paldies viņam, jo, pateicoties šim lēmumam, arī es nokļūstu senajā Marokas ostas pilsētā.

Tanžera

Viena no vecākajām ne tikai Āfrikas, bet visas pasaules pilsētām. Te savus nolaupītos dārgumus un vergus veduši senie pirāti, te iedvesmu smēlušies 19. gadsimta franču gleznotāji, te dzēruši un rakstījuši amerikāņu “bītņiki”, te savus darījumus kārtojuši spiegi, diplomāti, narkotiku tirgoņi un citi uzņēmīgi cilvēki. Pilsēta, kas ilgāko savas pastāvēšanas laiku nemaz nav bijusi marokāņu pārvaldībā. 

Tvens raksta: “Šeit neredz neviena baltā cilvēka, tomēr ļaužu visapkārt kā jūra. Pilsēta ir pārapdzīvota un apžņaugta ar biezu, vairāk nekā tūkstoš gadu vecu mūri.”

Ak, tik daudz kas ir mainījies...

Pārapdzīvota šobrīd? Ja nu vienīgi salīdzina ar Rīgas centru svētdienas pēcpusdienā, kad, skatoties uz tukšajām ielām, liekas, ka visi cilvēki paslēpušies bunkuros, bet tu vienīgā neko nezini par gaidāmo gaisa uzlidojumu. .

Mūris? Ir vietā. Bet aiz tā jaunā Tanžera... Daža laba Eiropas lielpilsēta te var stāvēt malā un nervozi pīpēt. Jaunceltnes un daudzstāvu ēkas, jaunā osta, ūdens atrakciju parks, teātris, koncertzāle un pat kazino. Pilsēta aiz mūra pēdējos desmit gados attīstās gaismas ātrumā – ceļ jaunu lidostas termināli, futbola stadionu, biznesa centrus u. c. 

Neredz neviena baltā cilvēka? Redz, un kā vēl redz. Pirms ne tik ilga laika – 20. gadsimta vidū – eiropiešu te bija pat trešā daļa no visiem pilsētas iedzīvotājiem. Tad varas maiņas rezultātā atkal nebija. Tagad atgriežas tūristu veidolā.

Hostelī iepazīstos ar Sufjenu un Muhamedu, sauktu par Momu, – diviem amaziru (plašāk pazīstami kā berberi, kuri Marokā turklāt krietnā vairākumā ir arābi. Par amaziru un arābu sadzīvošanu reģionā pat nesākšu rakstīt, lai neaizplūstu pārāk tālu.) puišiem no Agādīras. Moms Tanžerā studē bioloģiju, un Sufjens ieradies apciemot draugu. Puiši plāno ar auto apmeklēt pāris apskates vietu ārpus pilsētas centra, un kaut kā vilši nevilšus es pati uzprasos par trešo musketieri. Nonākot pie automašīnas, sajūtos nelāgi, jo aizmugures sēdeklis pilns ar mantu kastēm, bet man, protams, tiek ierādīta vieta priekšā. Bet... nepaspēju vēl ne aizskaitīt līdz desmit, kad skatos, kā Moms kopā ar kādu saņurcītu kungu jau stiepj tās kastes kaut kur prom.

– Sufjen, kas te notiek?
– Mēs atstāsim mantas pie tā vīrieša.
Paņemsim, kad atgriezīsimies.
– Jūs viņu pazīstat?
– Nē! Par ko te satraukties? Šī ir Maroka!

Vienā no tām kastēm ir Sufjena jaunais, tikko pirktais dators.

Dienas laikā aplūkojam dažādus skatu laukumus, divus zemesragus, vietu, kur Atlantijas okeāns satiekas ar Vidusjūru, Hērakla alu un “Perdicaris” parku.

Ko gan rakstīt par parkiem? It kā jau pilnīga klasika – zāliens un krūmi, kam pa vidu gājēju ceļi un “Instagram” bilžu laukumi ar skatu uz okeānu (Vai varbūt Vidusjūru? Šajā mirklī es jau esmu samulsusi.). Bet šis ir “Perdicaris” parks brīvdienā – svētdienas pēcpusdienā. Te viss mutuļo – uz pikniku, šķiet, ieradusies puse pilsētas – visur kūp ugunskuri (daži tieši zem zīmes par uguns aizliegumu), kuros tiek cepta gaļa, vai arī uz to kvēlojošajām oglēm novietotas tadžinas, katrā trešajā krūmājā kāds muzicē – spēlē ģitāru vai sit bungas, kam pārējie piebalso, plaukšķinot rokas un dziedot līdzi. Starp gājējiem bezbailīgi traucas puisēni – velosipēdisti, kuriem vairāk par līkuma “neizņemšanu” gan vajadzētu baidīties no marokāņu sieviešu skaļā nosodījuma, kas draud pārvērsties ne tikai verbālā aizrādījumā vien. Viņiem pa vidu vēl kāds pamanās dauzīt futbolbumbu un pamētāt jojo. Kādā kokā iekārtas augstās šūpoles, kurās tiek šūpinātas pusauga meitenes, bet apkārt sastājusi kupla atbalstītāju svīta, kas ar priecīgiem izsaucieniem uzgavilē katrai kustībai augšup. Ceļa malās tiek tirgots popkorns, cukurvate, Austrumu saldumi, mazi, spīdīgi nieciņi, rotaļlietas. Ak, mazu mirklīti, – pie rotaļlietu tirdzniecības galdiņa pāris ģimeņu mierīgi un pacietīgi gaida..., kad tirgotājs, nometies ceļos uz turpat ceļa malā izklātas plēves, pabeigs lūgšanu. (Atzīšos, ka es savukārt tajā brīdī mēģinu iegaumēt, uz kuru pusi atrodas Meka). Parks ir milzīgs, cilvēku, ka biezs, visi priecīgi, rosīgi, skaļi un klusāki, skrienoši un elkoņos cienīgi ejoši. Es šajā burzmā esmu vienīgā pieaugusī sieviete bez lakata, bet neliekas, ka kādam gar to būtu kāda daļa vai jelkāda interese. Jau ejot ārā no parka, Sufjenu uzrunā kāds puisis, viņi apmainās dažiem vārdiem, pasmejas, un mēs dodamies tālāk.

– Viņa draugam ir dzimšanas diena. Uzaicināja mūs pievienoties. Taču teicu, ka jau dodamies prom.
– Tu viņu pazīsti?
– Nē! Bet šī ir Maroka!

Par “Perdicaris”. Nespēju tomēr neatļauties mazu atkāpi par kādu gadsimtu vecu notikumu. Tātad 1904. gadā visu Maroku, Eiropu un ASV satricināja skaļā Tanžerā dzīvojošā amerikāņa – mazliet rakstnieka, mazliet filantropa, mazliet biznesmeņa, mazliet diplomāta un mazliet dīkdieņa Jona Perdikara – un viņa audžudēla nolaupīšana. Nolaupīja viņu vairāku vietējo cilšu vadonis Mulajs Ahmeds er Raisuli un pieprasīja no Marokas sultāna ne vairāk, ne mazāk kā 70 000 dolāru, kā arī divus Marokas apgabalus savā pārvaldībā (vēlāk prasības tika vēl paaugstinātas). Situācijas risināšanā iesaistījās pat ASV prezidents Teodors Rūzvelts, kurš pie Tanžeras krastiem pat izvietoja karakuģus, gatavs aizstāvēt savas valsts pilsoni un savu politisko ietekmi un reputāciju. Viss beidzās labi – visi dzīvi, Rūzvelts varonis, Perdikaris bez traumām, turklāt savu nolaupītāju vēl pieminējis ar labu vārdu un publiski nosaucis par savas tautas patriotu un brīvības cīnītāju.

Burvīgs stāsts filmai, vai ne? Tā likās arī Holivudas kinoindustrijai, un 1975. gadā pirmizrādi piedzīvoja filma “Vējš un lauva”. Tajā nolaupīšanas upuri tēlo... trīsdesmitgadīgā Kendisa Bergena, kura 64 gadus vecajam amerikāņu sirmgalvim piešķīrusi šmaugu vidukli, kuplus karameļkrāsas matus un neapšaubāmu seksapīlu. Bet Raisuli? Šo – lai arī laikabiedru atmiņās par visnotaļ harismātisku atzīto, bet miesās gana izplūdušo – cilšu vadoni tēlo neviens cits kā bijušais aģents 007 – tobrīd vēl joprojām spraunais Šons Konerijs. Kvēla jūtu ķīmija starp abiem kungiem (pardon, viena tomēr laikam ir dāma?), protams, ir neizbēgama. It kā īstā stāsta dramaturģiskās spriedzes nebūtu gana.

Esmu apmetusies hostelī, kurā vārās visa pasaule – pavārs no Ziloņkaula krasta, kurš runā paralēli četrās valodās, vāciete, kura ceļojot izvairās lidot, lai nekaitētu planētai (es noklusēju par savu gaidāmo pārlidojumu skaitu un domu, ka viņai ļoti aktīvi jāsāk burāt, ja kādreiz dzīvē grib redzēt koalu), peruāņu puisis, kurš ieradies no Spānijas ar kravas kuģi, kas kursē pa naktīm, francūziete, kura negrib atgriezties dzimtenē un reālajā dzīvē, un vēl citi jaunāki un vecāki piedzīvojumu meklētāji, tūristi, mākslinieki un tie, kuri tādi gribētu būt.

Vakarā pie kopīga vakariņu galda turpinu savu sāgu par Hērakla piedzīvojumiem – mani sarūgtinājis, ka dienā apmeklētajā alā viņš tikai gulējis un nav pat nevienu nogalinājis. Mani diskrēti pārtrauc peruāņu puisis ar piebildi, ka Hērakls taču nav īsts, kāpēc par to satraukties. To man tikai vajadzēja: “Hallo! Un kas, tavuprāt, atdalīja Eiropu no Āfrikas? Svētais gars? Neesot īsts? Kas jums tajā Peru par izglītības sistēmu? Maķedonijas Aleksandrs arī varbūt nav īsts? Kā ar Koperniku? Hanibāls Lekters arī varbūt ir izdomāts?” Es savu penteri esmu gatava vēl turpināt, bet pie galda jau puse auditorijas apsmējusies. Vēlāk mēs ar franču meiteni tomēr dalāmies sašutumā par vienu no Hērakla “varoņdarbiem” – laikā, kad jaunām meitenēm vispār nebija īpaši daudz stipru, neatkarīgu sieviešu paraugtēlu, viņš nogalina vienu no nozīmīgākajiem – amazoņu valdnieci Hipolitu. Un kāpēc? Jostiņas dēļ...

Bet Tvena Tanžera, lai arī saglabājusi aizsargmūri, baltās vecpilsētas ēkas un Austrumu kolorītu, pusotra gadsimta laikā ir ļoti mainījusies – verdzība atcelta (mūsdienu versijā tā gan pastāv visā reģionā), “neticīgo suņiem”* četras aktīvas baznīcas, bet paši marokāņi reģionā tiek uzskatīti par ļoti mēreniem islamticīgajiem, rokas par zagšanu neviens necērt (lai gan ne visa sabiedrība atbalsta šo aizliegumu), bet četru sievu vietā var būt tikai divas – un arī tikai tad, ja var atļauties abas vienlīdz solīdi uzturēt un pirmā sieva neiebilst.

* Tvena izteiciens, kas raksturo tā laika musulmaņu attieksmi pret kristiešiem.

Gibraltārs

Britu teritorija ārpus salas. Angļu un spāņu valodas, mārciņu un eiro līdzāspastāvēšana.

Tvenu visi gidi kaitināja ar nemitīgi atkārtotu leģendu par “karalienes krēslu” – pakalnu, no kura Spānijas karaliene atteikusies nokāpt, pirms angļu karogs vairs neplīvos mastā un tātad Gibraltārs nebūs atpakaļ Spānijas klēpī. Par laimi, angļi bijuši tik galanti, ka uz brīdi nolaiduši pusmastā savu karogu, lai principiālā karaliene “nezaudētu seju” vai nebūtu spiesta savā “krēslā” pavadīt visu mūžu.

Šobrīd šo leģendu neviens nestāsta, un par tās izcelsmi man izmisīgi jāmeklē knapa informācija interneta dzīlēs. Mani toties vajā cita karaliene – Elizabete II, kura Gibraltāru vienīgo reizi apmeklēja 1954. gadā. Un šobrīd cilvēks nevar ne soli paspert, lai neietriektos vai neuzkāptu kārtējai plāksnei, ka tieši te stāvējusi un tieši uz šo pusi pirms 65 gadiem paskatījusies karaliene.

Uz Gibraltāru šobrīd visi brauc iepirkt “tax free” alkoholu, paskatīties, kā slēdz pilsētas galveno ceļu brīdī, kad to šķērso lidmašīna (arī es to laimīgas nejaušības rezultātā redzu), apmeklētu kādu muzeju, apēstu “fish & chips” vai tradicionālās angļu brokastis (arī es nenoturos) vai uzkāptu/ uzbrauktu Gibraltāra klintī. 

Otrais Hērakla stabs – majestātiskā klints jūras krastā, uz kuras virsotni var nokļūt ar kājām, taksometru, tūrisma firmas busiņu vai pacēlāju. Šobrīd pacēlājam apkopes atvaļinājums un iespēju loks ierobežotāks. Alhesirasas (tuvējā spāņu ostas pilsēta, kurā palikt pa nakti izdevīgāk gan ekonomisku, gan loģistikas apsvērumu dēļ) hostelī satiktais poļu kaitsērferis ir pārliecināts: “He, ko tur neuzkāpt ar kājām, tur taču pat mazi bērni kāpj dziedādami!” Nākamajā dienā, trešajai sviedru lāsei ritot gar vaigu un skaitot soļus augšup, pie sevis apņemos nekad vairs neuzticēties vecajam argumentam par mistiskajiem, nedabiski sportiskajiem bērniem.

Bet – diena ir skaidra un brīnišķīga, kāpiens gleznainiem skatiem atalgots, apskates un vēsturiskie objekti pa ceļam pat vairāk nekā interesanti. 

Palasot Gibraltāra vēsturi, sāk jukt, cik reižu šis visiem tik nozīmīgais un kārotais stratēģiskais zemes gabals ticis iekarots, atkarots un turēts aplenkumā. Un katra vara atstājusi kādu piemiņas zīmi – torni, lielgabalu laukumu, aizsargmūra fragmentu vai tuneli.

Klintīs izcirsti tuneļi un alas patiesi respektējamā plašumā un garumā – tie izmantoti gan militārām vajadzībām, gan kā slimnīcas, noliktavas un paslēptuves, gan notikušu un nenotikušu banketu norises vietas. 

Esot pat teorija, kur kādreiz bijušas pazemes ejas, kas savienojušas Āfriku un Eiropu. Un tieši pa šo ceļu Gibraltārā ieradušies tā slavenie berberu makaki (citur Eiropā viņu savvaļā nav). Un laikam patiesi nav neviena apraksta par Gibraltāru, kur nebūtu minēti mērkaķi. Arī Tvens viņus piemin, bet bez īpaša entuziasma, kas liecina, ka tuvāk ar viņiem iepazīties tomēr nav sanācis. Un, lai gan es arī zinu ticējumu, ka briti valdīs Gibraltārā tik ilgi, kamēr tur būs šie radījumi, manis pēc lai labāk “pie stūres” ir spāņi un tie sātana suņi dzīvo citur. Šobrīd Gibraltārā viņu kopā ir 242 eksemplāri, un no savas pieredzes varu droši apgalvot, ka vismaz viens no viņiem ir pilnīgs kretīns. Brīdī, kad pie klints augstākā punkta esmu apsēdusies uz soliņa, blakus noliekot mugursomu, man strauji un negaidīti pievienojas nelūgts viesis – paliels un agresīva paskata mērkaķu tēviņš, kurš sagrābj manu somu un bez jebkādas vilcināšanās ar profesionālām, gadu gaitā atstrādātām roku kustībām atrauj vaļā rāvējslēdzēju un sāk lidināt ārā manas mantas. Tālāko notikumu pusminūti esmu nodēvējusi par kautiņu, lai gan patiesībā mēs ar mērkaķi vienkārši raujam mugursomu katrs uz savu pusi un kliedzam viens uz otru. Par laimi, mūs izšķir mašīnā garāmbraucošs gids, kurš piestāj, padzen makaku un salasa manas pa apkārtni izbārstītās mantas. Gribētos domāt, ka gida neierašanās gadījumā es būtu tikusi galā pati – mugursomu atņēmusi un nekauņu iekaustījusi. Tomēr diezgan skaidrs, kurš no mums šajā cīniņā būtu uzvarējis. Bet, vai uzvara viņam būtu salda... ņemot vērā, ka nekā ēdama starp manām mantām nebija un vienīgais ieguvums būtu iešļūcenes, dezodorants un piezīmju bloks, ko viņš jau tāpat paguva nosmādēt?!

Pēc maza brīža, kad es turpat netālu trīcošām rokām vēl mēģinu kaut ko nobildēt, pie manis pienāk parka sargs – ļoti jauks, sirms britu kungs, kurš arī redzējis šo reslinga šovu un jautā man, vai makaks nav man iekodis. Viņš šķiet pat mazliet izbrīnīts, kad mana atbilde ir noliedzoša, jo košana tiem parasti nākot komplektā ar somas atņemšanu. Tikai tajā brīdī aptveru savu veiksmi – man tikusi aiztaupīta trakumsērgas pote. Kundziņš gan mani mierina, ka Gibraltāra mērkaķi tiekot regulāri pārbaudīti un esot paši tīrākie un veselīgākie savas sugas pārstāvji, kādi vien zināmi.

Vēlāk, skatoties, kā cilvēki uz ceļa ucinās ar mērkaķīšiem, mēģinot tos piedabūt ieņemt veiksmīgāku pozu bildei, knapi noturos, lai nepienāktu kādam bildētājam no aizmugures un aizbildnieciskā balsī neiečukstētu ausī: “Neuztraucieties, ja šie iekož, – tie ir paši tīrākie mērkaķi pasaulē!”

Tālāk sekošu Markam Tvenam pa pēdām uz Marseļu. Viņš ceļu veiks ar kuģi, es sekošu pa sauszemi, pa ceļam paķerot arī Pikaso dzimto pilsētu – Malagu.

Saturs: Sandija Martinsone. Redaktore: Dita Vinovska. Tulkojums: Natālija Hlapkovska, Alīna Semeņihina. Korektūra: Līgija Ciekure. Dizains un izstrāde: Oskars Dreģis, Nikolajs Trubačistovs.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.