close-ad
Foto: DELFI

Pilsēta, kas rāda vidējo pirkstu. Vientiese viesojas Marseļā un Parīzē

Tā kā man nav kuģa, no Gibraltāra uz Marseļu – savu nākamo satikšanās punktu ar Tvenu un viņa biedriem – dodos pa sauszemi caur vēl vienu ostas pilsētu – Malagu.

Tālākais ceļš no Malagas ir pārsteigumiem pilns. Esmu nopirkusi biļeti autobusā, kam mani 22 stundu laikā jānogādā līdz Marseļai. Tomēr šis ceļa posms manā apziņā šķērso vairāk nekā vienas valsts robežu – šķiet, ka uz 25 stundām esmu nokļuvusi… Bulgārijā.

Autobuss ar pilno maršrutu Lisabona–Sofija pieder bulgāru kompānijai un, kā izrādās, tradicionāli pārvadā gandrīz tikai šīs valsts pasažierus – uz dzimteni no viņu pagaidu mītnes un darbavietām Dienvideiropā. Tāpēc, kad pēc stundas kavēšanās sagaidu autobusu Malagā, gan šoferi, gan pasažieri šķiet viegli izbrīnīti par manu pievienošanos braucienam. Lielākā daļa pasažieru runā tikai bulgāru valodā, bet sarunājas maz, jo pārsvarā guļ (daži no viņiem šajā autobusā pavada gandrīz trīs dienas). Man kā Padomju Savienībā dzimušam cilvēkam tas viss kā pīlei ūdens – bez teikšanas uzreiz skaidrs, ka tualeti izmantot nedrīkst, telefona baterija jātaupa, karstā ūdens termoss ir tikai skatam un ar šoferiem jādraudzējas – ar viņiem sarunājamies mistiskā nevalodā – pa daļai krieviski, angliski, franciski un spāniski. (Ceļojot vienai, man vienmēr ir bail, ka mani kādā pieturvietā aizmirsīs, tāpēc daru visu, lai manu potenciālo neesamību autobusā kāds pamanītu.) No nebulgāriem autobusā vēlāk iekāpj vēl tikai divi spāņi – jauns puisis un vecāka kundze, kuri šķiet pat vairāk nekā mazliet pārsteigti par vidi, kurā nonākuši. Brīdī, kad kundze kādā no pieturvietām uzdod jautājumu vienam no šoferiem, viņš to nesaprot un problēmu atrisina, vienkārši apgriežoties un aizejot prom. Mēģinu kļūt par situācijas vidutāju, bet, saprotot, ka kundze no manis baidās tāpat kā no “pārējiem” bulgāriem, liekos mierā un vairs necenšos pildīt pasaules spundes funkcijas.

Marseļa

Nav gluži “svecīte, puķīte un mežģīnīte” pilsēta. Bet laikam jau reti kura ostas pilsēta tāda ir.

Kāda draudzene iepriekš izteicās, ka Marseļa ir vienīgā pilsēta Eiropā, kur viņai naktī bijis neomulīgi vienai staigāt. Ja tu to lasi, zini – nekas nav mainījies! Potenciāli jau naktī iekļūt nepatikšanās var nepaveikties jebkur, bet Marseļā pāris šķērsielās šāda opcija šķiet procentuāli iespējamāka.

Marseļa ir skaista un izlaidīga, eleganta un vienlaikus vidējo pirkstu rādoša. Tur vienā foto kadrā sadzīvo baznīcas torņi un grafiti, dāmas kažokādās, zvejnieki, kuri no laivas padod savu lomu uzpircējiem, afrikāņu pašpuikas, ielu mākslinieki, ubagi un demonstrāciju dalībnieki. Un tā ir īsta līdz kaulam – bez izlikšanās un sevis pārdošanas tiem, kuri to nespēj sagremot.

Jūs Marseljēzu zināt? Protams – tā, iespējams, ir pazīstamākā valsts himna pasaulē. Bet, ja godīgi, Marseļu un Marseljēzu es “saliku kopā” tikai šeit. Un, nē – šī dziesma nav tapusi Marseļā, un to pat nav sarakstījis marseļietis.

Ak, es iedomājos šo krāšņo bandu – šos skarbos, vēju appūstos, skaļos, baskājainos un, visticamāk, viegli iereibušos zvejniekus, kuri, bārdām plīvojot, dodas uz Parīzi sist kontrrevolucionārus. (Parīzes Triumfa arkā arī iemūžināta šī skata interpretācija (gājiens, nevis sišana).)

Un šīs himnas vārdiem nav nekā kopīga ar latvisko ziedēšanu, dziedāšanu un diešanu ar dievpalīgu. Tas ir skaļš aicinājums: “Pie ieročiem, pilsoņi, lai mūsu ienaidnieku netīrās asinis apūdeņo mūsu laukus!” Un to viņi dzied arī 21. gadsimtā! Piemēram, juniori uzvar starptautiskā handbola spēlē un apķērušies dzied par ienaidnieku netīrajām asinīm, bet sirmas franču kundzes izjusti atkārto tekstu par zaldātiem, kuri nāk pārgriezt jūsu dēliem rīkles.

Foto: DELFI

Arī šobrīd Marseļa neklusē – divu dienu laikā es redzu divas demonstrācijas. Sagadīšanās? Nedomāju vis...

Ifas cietoksnis

Jā, tas pats, kurā Dimā uz 14 gadiem ieslodzīja savu Edmonu Dantesu – vēlāko grāfu Monte Kristo. To zina Tvens, un to zinu arī es, kam šis darbs visu pubertātes laiku ir bijusi mīļākā grāmata. Dimā izdomātais varonis Ifas cietoksnim ir radījis krietni lielāku publicitāti nekā visi tur kādreiz izmitinātie pavisam īstie cietumnieki kopā. Lai gan starp viņiem bijušas arī visnotaļ prominentas personas.

Mazliet aplūkosim Monte Kristo un Ifas cietokšņa stāstu hronoloģiskā secībā:
– 1834. gadā Dimā pirmo reizi apmeklē Marseļu un Ifas cietoksni.
– 1844.–1846. gadā Dimā uzraksta romānu “Grāfs Monte Kristo”, ko sākotnēji publicē turpinājumos avīzē. Darba galvenais varonis Edmons Dantess ir 19 gadus vecs Marseļas jūrnieks, kas, nepatiesi apsūdzēts, tiek ieslodzīts Ifas cietoksnī, kur sadraudzējas ar blakus kamerā ieslodzīto abatu Fariu. Abi bēdu brāļi tiekas, pateicoties starp abām kamerām izdrupinātai ejai. Pēc 14 gadus ilgas nebrīves Dantess no cietokšņa pamanās izbēgt un kļūst par, iespējams, slavenāko atriebēju literatūras vēsturē.
– 1858. gadā, kad romāns jau sen kļuvis par dižpārdokli (vēl joprojām mulstu, izmantojot šo vārdu), Dimā vēlreiz inkognito apciemo Ifas cietoksni un ir patiesi pārsteigts par to, ko ar šo vietu izdarījis viņa paša garadarbs. Cietokšņa konsjeržs nepazīstamajam kungam visos sīkumos izstāsta Ifas slavenākā ieslodzītā Edmona Dantesa dzīvesstāstu (ne ar vārdu neminot, ka kaut kas te nav īsts un nebūtu tiešām, tiešām noticis), kā arī... bungu rīboņa... parāda gan viņa, gan abata Farias kameras, starp kurām, protams, arī izcirsta pilnīgi autentiska eja.

Var jau sašust, ka izdomas augļi atņem uzmanību īstajiem vainīgajiem un nevainīgajiem cietuma iemītniekiem un upuriem, to skaitā 3500 hugenotiem, 1848. gada revolucionāriem un daudziem, daudziem citiem – arī visiem, kuri šajā vietā miruši un sodīti ar nāvi. No otras puses, Dimā radītā Ifas cietokšņa popularitāte nākusi par labu ne tikai cietokšņa saglabāšanai un uzturēšanai, bet savā veidā arī šo minēto ieslodzīto piemiņai. Pēc principa: “Un kas gan te bijis citās kamerās?”

Un nevienam apmeklētājam nevar paslīdēt garām vietējie “grafiti”. Cietokšņa sienas noklātas ar gravējumiem, uzrakstiem, zīmējumiem, kurus tur gadsimtu laikā atstājuši ieslodzītie, tur dienējošie zaldāti, sargi un apmeklētāji.

Arī Tvens tos redz un raksta: “Visur vārdi, vārdi! Plebeju, dižciltīgo un pat prinču vārdi. Visiem – plebejiem, prinčiem un dižciltīgajiem – bija viena vēlēšanās – lai viņus neaizmirst!”

Kopš Tvena apciemojuma laika nākuši klāt arī jauni “mākslas darbi”. Pārsvarā gan apmeklētāju atstāti. 1848. gada elegantajiem un pārdomātajiem darbiem (ieslodzītie revolucionāri gravēšanas procesu uzticēja mākslinieciski apdāvinātākajiem kameras biedriem), kas kopā rada vienotas domas un pārliecības manifestu, pievienojušās lielas un mazas sirsniņas, “Aleksandrs + Olga”, “Pjērs + Alma” uzraksti, kā arī pāris stilizētu vīrieša dzimumlocekļa attēlojumu. Droši vien kā aicinājums šajā baisajā vietā saglabāt vīrišķību. 

Parīze

Parīzē Tvens ar ceļabiedriem apmeklēja Luvru, Parīzes Dievmātes katedrāli, Versaļu, vēl dažas baznīcas, biljarda zāles, frizētavu un... morgu. Piebildīšu, ka neviens no viņiem nebija patologanatoms un šī vizīte nebija ar jelkādu zinātniskās izpētes pievienoto vērtību. Vienkārši sava prieka pēc. Un, kā izrādās, Parīzē 19. gadsimtā morgu apmeklēšana patiesi bija pilnīgi normāla izklaide (1886. gadā kādas mistiskā nāvē mirušas meitenītes līķi pat esot gribējuši apskatīt cilvēku tūkstoši, kādus šobrīd kopā pulcē tikai popzvaigznes savos lielākajos šovos). Ja godīgi, domāju, ka šī “izklaide” būtu gana populāra arī šodien, ja tik būtu piedāvājums. Bet es tomēr kaut kā sakautrējos kādam pat pajautāt, kuru no Parīzes morgiem viņi man rekomendētu īsai un, protams, tikai tīri literāras intereses motivētai vizītei. 

Parīzes Dievmātes katedrāle

Marks Tvens Parīzē apmeklē Dievmātes katedrāli un ir dziļi iespaidots. Un, jāsaka, publikas interese pusotra gadsimta laikā nav mazinājusies.

Man ir veicies to savā dzīvē redzēt jau divas reizes, bet šoreiz eju turp ar smagām kājām. 

Katedrāli ieraugu daudz ātrāk, nekā gaidīju, un tā pārsteidz mani nesagatavotu – tās tukšie, pirms nepilna gada izdedzinātie torņi uz mani skatās jau puskilometra attālumā. Kā apstulbusi stāvu ielas vidū – un kaklā kamols. Es zinu, zinu, zinu, ka pasaulē ir lielākas ciešanas par degušiem akmeņiem. Bet šie akmeņi mūs paceļ pāri mums pašiem – mūsu mirstībai un niecībai. Es neesmu reliģioza, un manā pasaulē Parīzes Dievmātes katedrāle nav tikai oda Dievam – tā ir apliecinājums cilvēka spējai radīt un būt lielākam par sevi.

Pienākot tuvāk, kamols atkāpjas. Katedrāle apjozta ar augstu žogu, aiz tā darbojas smagā tehnika un pacēlāji. Uz žoga izvietotas lielformāta fotogrāfijas, kas ilustrē postījumu apjomus un restaurācijas darbus, kas tiek veikti. Šķiet, te visa Koelju pasaule sadevusies rokās, lai saglābtu vēl glābjamo. 

Parīzes Dievmātes katedrāli vēl joprojām apmeklē tūristi – bildē, dzer karstvīnu, kas tiek tirgots tuvējo restorānu terasēs, kas vismaz kaut nedaudz kompensē biznesa lejupslīdi – šobrīd šīs kafejnīcas vairs nav “ar skatu uz katedrāli”, bet “divus metrus no žoga”.

Versaļa

Pēc principa “pati lasījusi neesmu, bet viedokli izteikšu” Versaļu vienmēr esmu uzskatījusi par zeltā izcirstu narcisismu – izcakotu slavinājumu Luija XIV slimīgajai patmīlībai un absolūtajai monarhijai, kas sasniegusi jau to pakāpi, pēc kuras monarhu galvu krišana grozā ir tikai likumsakarīga. Tas gan notika krietni vēlāk, pēc simt gadiem, un ar Luija XIV mazmazmazdēlu, protams, arī Luiju, un viņa šobrīd daudz populārāko kundzi – Mariju Antuaneti.

Un tomēr – saskaroties ar Versaļu tet a tet, nav iespējams aizturēt sajūsmas elsas. Zelts žilbina, galva reibst no rotājumu pārbagātības, spoguļiem, izšūta zīda un samta. Šis patiesi ir sava laikmeta brīnums un karaļa varas apliecinājums, kurā kājas piekūst, aizejot no vienas pils parka malas līdz otrai, kur lielmeistaru šedevrus met pakaļ kā riekstiņus Berlīnes bārā, bet katrā otrajā krēslā atpūties kāds karalisks vai leģendārs dibens. Atzīšos, ka, divdesmito reizi ieraugot Luija XIV portretu, jau gribas pat mazliet pakniksēt.

Arī Tvens raksta: “Neviena glezna ne tuvu nestāv klāt īstenībai, un neviens gleznotājs nav spējis attēlot Versaļu uz audekla tik skaistu, kāda tā ir patiesībā. Savā laikā nosodīju Luiju XIV par to, ka viņš šā brīnišķīgā parka radīšanai iztērēja divus miljonus dolāru tādā laikā, kad daudziem viņa pavalstniekiem trūka maizes rieciena, bet tagad esmu viņam to piedevis.” 

Tā gan nelikās 1789. gadā uz pili soļojošajam vienkāršo ļaužu pūlim, kas, saniknots par minētā maizes rieciena cenas kārtējo pieaugumu, pamanījās gan ielauzties pilī, gan uzspraust uz pīķa karaliskās sardzes sarga galvu, tad pēc brīža vēl pēdējo reizi uzgavilēt uz balkona iznākušajam karaļpārim un… tālāko jūs jau zināt.

Pēc Luija XVI varas un galvas krišanas Versaļa piedzīvojusi gan pārbūves, gan apbrīnojamas saimnieku maiņas, gan smagus, gan uzplaukuma laikus. Savu spozmi tā savā ziņā šobrīd atguvusi, bet Luijs XIV varbūt kapā griežas, zinot, ka viņa guļamistabu tagad ik dienu apbrīno un pašbildēs iemūžina plebeju tūkstoši no visas pasaules.

Perlašēza kapsēta

Slavenākā Parīzes kapsēta – ģēniju – rakstnieku, domātāju, mūziķu, gleznotāju – un pa vidu arī dažu citu prasmēs, bet ne statusā piezemētāku ļaužu mūža mājas.

Šobrīd kapavieta nr. 1, neapšaubāmi, pieder Džimam Morisonam. Svaigas puķes un mīlestības vēstules tur ir vienmēr, visticamāk, ar kvēlāko “The Doors” fanu nopūtām apdvestas.

Tvena laikā, protams, nebija ne tādu “The Doors”, ne tāda Morisona. Viņš apmeklē Bellīni, Rubini, Balzaka, Bomaršē, Beranžē, Moljēra, Lafontēna un citu dižgaru kapus.

Un, protams, arī tā laika megahitu, par ko Tvens raksta: “Taču Perlašēza kapsētas tūkstošiem miera vietu vidū ir viens kaps, kuram garām paiet nespēj neviens vīrietis, neviena sieviete, neviens puisis, neviena meitene. (..) Šis ir Abelāra un Eloīzas kaps — kaps, par kuru septiņos gadsimtos ir vairāk runāts, vairāk rakstīts, vairāk raudāts, kurš plašāk pazīstams, godināts un apdziedāts nekā jebkurš cits kaps kristīgajā pasaulē, izņemot Pestītāja kapu.”

Ak... kurš pusaudzis gan šobrīd pasaulē zina, kas ir Eloīza un Abelārs? Atzīšos, ka es par šo visnotaļ īpatnējo romantisko pāri uzzināju stipri vēlāk.

Bet – viņu kapu atrodu, un, par spīti manai skepsei, tas vēl joprojām nav aizmirsts – blakus nolikti daži ziediņi un kāda rozā pierakstu klade.

Marks Tvens nav īpaši augstās domās par Abelāru, un es pilnībā pievienojos sava ceļabiedra viedoklim. Manuprāt, reti nepatīkams tipāžs. Protams, intelektuālis, protams, izcils domātājs, bet kā mīlētājs – zem katras kritikas.

Tātad pavisam īss atstāsts. 12.gadsimts. Parīze. Sava tēvoča Fulbēra aizgādībā dzīvojošā Eloīza ir savam vecumam un dzimumam apbrīnojama gudriniece (laikā, kad reta dāma māk uzrakstīt savu vārdu, viņa pārvalda latīņu, grieķu un senebreju valodu) un, protams, skaistule. Viņai par mājskolotāju piesakās Abelārs – jau atzīts retorikas meistars un filozofs, un, protams, skaistulis. Abi izskatīgie gudrinieki cītīgi mācās, līdz aizmācās līdz Eloīzas grūtniecībai. Tālākais notikumu izklāsts šķiet pat mulsinoši neveikls, un, ja tā būtu fikcija, tai varētu pārmest ticamības un pat loģikas trūkumu. Tātad – Abelārs aizved Eloīzu pie savas māsas uz Bretaņu, kur viņa dzemdē dēlu. Fulbērs ir apkaunots, Eloīzas labais vārds renstelē... Tad, pakļaujoties Fulbēra spiedienam, Abelārs piekrīt apprecēt Eloīzu, bet... ar noteikumu, ka laulība paliks slepenībā (Ak, jā – viņš pa vidu visam, iespējams, ir arī garīdznieks), kas nozīmē, ka sabiedrības acīs nekas nav mainījies – Fulbērs joprojām ir apkaunots, bet Eloīzas labais vārds joprojām renstelē... Fulbērs mēģina glābt situāciju, publiski paziņojot par šīm laulībām. Abelārs tās noliedz. Eloīza arī noliedz. Atlikums? Fulbērs – apkaunots, Eloīzas labais vārds renstelē... Abelārs atkal aizsūta Eloīzu uz klosteri, kas vecajam Fulbēram ir pēdējais piliens pacietības kausā, un viņš sponsorē vardarbības (vai uzkūda draugus – te versijas dalās) aktu pret Abelāru – viņa mājās ielaužas bandīti (vai tēvoča draugi) un izkastrē filozofu.

Abelārs kļūst par mūku, un arī Eloīza spiesta kļūt par mūķeni pret pašas gribu (vēlāk viņa kļūst par abati). Gadus 12 vēlāk bijušie mīļākie sāk sarakstīties un savam visnotaļ neveiklajam mīlas stāstam piešķir literāro vērtību, pasaules apbrīnu un romantisku pusaudžu pieraudātu mutautiņu kalnus.

Un visas šīs ciešanas tikai tāpēc, ka kādam intelektuālam vecpuisim negribējās atzīt pašam savas laulības, kā būtu pieklājies īstenam 12. gadsimta džentlmenim.

Vakarā pēc šim stāstam veltītās nodaļas pārlasīšanas ar grāmatu rokā laižos miegā.

“Semjuel? Semjuel, zini, ko es tikko iedomājos?”
Mans ceļabiedrs, kā parasti, neko neatbild... (un tiešām labi, ka tā)
“Es iedomājos, ka Abelāram vismaz nekas netraucē dejot!”

Bet tagad – mugursoma plecos un skats Itālijas virzienā, kur Tvens ar biedriem izdzīvojās gana ilgi un krāšņi. Tas nozīmē, ka es Itālijas ceļa posmam veltīšu veselas divas nedēļas un taps divi ceļojumu apraksti.

Adieux, Paris! Adieux, France!

Saturs: Sandija Martinsone. Redaktore: Dita Vinovska. Tulkojums: Natālija Hlapkovska, Alīna Semeņihina. Korektūra: Līgija Ciekure. Dizains un izstrāde: Oskars Dreģis, Nikolajs Trubačistovs.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.