Suns-revolucionārs un domstarpības ar Tvenu. Vientiesīgā ceļotāja Atēnās un Stambulā

No Itālijas Tvens dodas uz Atēnām, lai beidzot savām acīm skatītu Akropoli. Bet ceļošanas Mērfija jeb cūcības likums (“Ja tu par kaut ko esi ļoti pārliecināts, tas nekad nepiepildīsies tavā iecerētajā veidā.”) darbojas arī 19. gadsimtā... karantīnas dēļ “Kveikersitijas” pasažieri nedrīkst izkāpt krastā un ir spiesti ar binokļiem un asarām acīs noraudzīties uz Partenonu tālumā. 

Cik labi, ka Tvenam un dažiem viņa ceļabiedriem pietiek drosmes nakts aizsegā ar laiviņu tomēr nokļūt krastā un doties aplūkot vienu no pasaules visu laiku ikoniskākajām vietām. Šo jau sen aizsaulē aizgājušo vīru uzņēmība ļauj Atēnās nokļūt arī man. Paldies, kungi!

Atēnas

Tātad Atēnās Tvens uzturas pavisam īsu brīdī, naktī un mēnessgaismā. Man veicas stipri vairāk – pašu Akropoli redzu saules pielietu, gluži kā no romantizētas pastkartītes.

Mani mazliet mulsina Tvena ceļa apraksts līdz Akropolei, kas vairāk atgādina došanos caur kādu mazapdzīvotu ciemu, ne lielu pilsētu, – viņi slāj pa tumšu zemes ceļu, pa ceļam “aizņemoties” vietējo zemnieku vīnogas. Kādi zemnieki un kādas vīnogas lielpilsētā? Un tad jau viss noskaidrojas – 19. gadsimta vidū Atēnās bija ap 5000 iedzīvotāju. Šobrīd? Trīsarpus miljoni!!! Trešā daļa no visas Grieķijas iedzīvotājiem.

Par Akropoli pilnīgi noteikti var teikt, ka tā ir “dievīga” (pat Tvens to atzīst par gleznainu). Jo patiesi tās tempļi veltīti tik daudziem dieviem (primāri jau, protams, pašai Atēnai), ka kāds tur vēl palicis pavisam noteikti. Un viņi, ar Atēnu priekšgalā, bijuši spiesti noskatīties, kā viņu tempļus pārvērš citu dievu baznīcās un mošejās, administrācijas ēkās, armijas garnizonos, osmaņu harēmā... Interesanti, ka tie nebūt nebija turki vai zemestrīces, kas visaktīvāk postījuši Akropoles celtnes. 17. gadsimtā venēciešu aplenkuma laikā lielgabalu lodes plosīja kalnu un tā apbūvi uz nebēdu. Kāds trāpīgs šāviņš nežēloja arī Partenonu, kurā... turki glabāja šaujampulveri.

Un tad 19. gadsimta pašā sākumā savas augstdzimušās roķeles Akropolei piegrūda nu jau bēdīgi slavenais britu vēstnieks Osmaņu impērijā – sers Tomass Brūss, septītais grāfs Elgins. Šis retas raudzes kretīns un nelietis gaišā diennakts laikā vienkārši aplaupīja Akropoli, ar lauzni atdauzīja tempļu fragmentus un skulptūras, no Erehteiona norāva vienu no sešām kariatīdēm (akmens dāmas, kuras uz savas galvas balsta tempļa jumtu), vietā ieliekot vienkārši stabu, un savu laupījumu nelikumīgi izveda uz Lielbritāniju. Daļa kravas nogrima jūrā un tika izcelta pēc diviem gadiem – jau krietni bojātā veidā. Šobrīd lielākā daļa sazagto, neticami vērtīgo mākslas darbu atrodas Britu muzejā, un Grieķija jau gandrīz divus gadsimtus pūlas atdabūt savu īpašumu.

Es zinu, ka nevajag apgrūtināt karmu ar sliktām domām, bet es tiešām ceru, ka to sasodīto seru šobrīd kādā no paralēlajām realitātēm, piesietu pie klints, knābā ērglis. Seno grieķu dievi kādreiz bija visai atjautīgi dažādu sodu izgudrošanā. Kādu meiču Atēna pārvērta par zirnekli tikai tāpēc, ka šī lielījās ar savām aušanas prasmēm. Neredzu iemeslu, kāpēc lords, kurš grābstījies gar viņas svētvietām kā gar kasti ar akcijas precēm lielveikalā, būtu pelnījis vieglāku likteni. Un kāpēc tas viss? Lai finansiālās grūtībās esošajam lordam būtu, ar ko izdekorēt savu pansiju Skotijā!!!