Stila policijas ļaunākais murgs – Dziesmu svētkos nāk meitene baltās, bet nepareizās zeķēs
Kad ceļā uz Dziesmu un deju svētku gājienu vēroju citus tā dalībniekus, kuri bagātīgi pildīja Rīgas ielas, man kādā brīdī izspruka teikums: "Tā meitene noteikti ir koriste, viņai arī ir nepareizas zeķes." Pieķēru sevi pievēršam pastiprinātu uzmanību divām lietām – tautumeitu zeķēm un nagiem. Vai vēl kādai, izņemot mani, kājās ir nepareizās zeķes, un vai tikai kādai nav lakoti nagi?
Dziedāt nedrīkst klusēt. Vai Dimitera slavas dziesmas Krievijai ietekmēs Dziesmu svētku repertuāru?
"Brīvības saule aust Latvijas kāpās. Līksmē lai pa ceļam sirdis kā lāpas. Svētī debesīs šo zemi," ir ievadvārdi dziesmai "Svētī debesīs šo zemi". Šī Zigmara Liepiņa komponētā dziesma iekļauta šogad gaidāmo Dziesmu un deju svētku noslēguma koncerta kulminācijā, tieši pirms gadu un varu pārbaudījumus izturējušajām dziesmām, kas nereti sarieš aizkustinājuma asaras gan skatītājiem, gan dalībniekiem. "Svētī debesīs šo zemi" ir pašu koristu iemīļota dziesma, jo tieši pēc viņu balsojuma tā iekļauta svētku finālā, taču šis balsojums notika pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā un pirms šīs dziesmas teksta autors Kaspars Dimiters bija sācis rakstīt nu jau pavisam cita rakstura vārdus. Pēdējā laikā Dimiters ir sarakstījis vairākas dziesmas, kurās svētības vēlējumi veltīti vairs ne Latvijai, bet gan agresorvalstij Krievijai un tās algotņiem. Arī atbildē portālam "Delfi" dziesminieks atzīst, ka viņa dvēsele esot "mainījusi orientāciju".
'Maneskin' koncerta apskats – kas tas bija un kas tas noteikti nebija
"Eirovīzija", populāri radio singli un skandalozi dalībnieki, kuri ir ļoti pieprasīti "TikTok" platformā, – manas priekšzināšanas par grupu "Måneskin" liecināja, ka es dodos uz normālu popmūzikas koncertu. Aptuveni pusotras stundas garumā četri Romā bāzēti mūziķi man dziesmu no dziesmas sejā smērēja to, cik ļoti es biju kļūdījies savos pieņēmumos. 18. maijā Mežaparkā bija rokmūzikas svinības. Aizvien dzīvas un īstas rokmūzikas svinības.
Raiņa atmaskošana vai lēta sensācija? Ko vēsta Pučes grāmata 'Ar baltiem cimdiem'
2022. gada izskaņā Latvijas literatūras vidi šķietami satricināja žurnālista un rakstnieka Armanda Pučes grāmata "Ar baltiem cimdiem", kurā viņš solījās atmaskot vienu no latviešu kultūras "svētajiem grāliem" – pašu tautas dzejnieku Jāni Pliekšānu jeb Raini. Uz grāmatas vāka Puče apsūdzēja dzejnieku, kurš "ticis gatavots ļoti riebīgai misijai, kas nekādi nesaistījās ar Latvijas suverenitāti" un pat uzdrošinājās apgalvot, ka "ja nebūtu nomiris, Pliekšāns četrdesmitajā brauktu uz Maskavu (..), lai atdotu komunistiem mūsu valsti". Kāds pamats tik skarbam nopēlumam un ko par Pučes hipotēzēm saka Raiņa pētnieki?
'Pareizi dara, ka atceļ!' Režisors Kačanovs par sava tēva radīto Pekausi
Latvijas Leļļu teātris no repertuāra izņēmis izrādi "Krokodils Gena un Pekausis", jo viens no tās varoņiem – mīlīgais Pekausis – tiek aktīvi izmantots agresorvalsts Krievijas propagandā. Tikmēr Igaunijā kinoteātros nonākusi pilnmetrāžas filma "Pekausis", kurā vienu no galvenajām lomām atveido aktieris Sergejs Garmašs, kurš ir diktatora Putina atbalstītājs. "Delfi" uzrunāja savulaik populārās animācijas filmas autora dēlu, režisoru Romānu Kačanovu jaunāko. Viņš esot arī animācijas filmiņas Pekauša vizuālais prototips. Viņš sarunā pauž viedokli par sirsnīgā animācijas tēla likteni.
Džilindžera 'Ekstāze': kulta filma latviešu gaumē vai bezgaumīga izklaide?
Varētu domāt, ka šīs recenzijas virsrakstā uzdotais jautājums ir tīra provokācija uzmanības piesaistīšanai – gan jau visiem, kas saprot "drēbi", atbilde būs skaidra pat bez "Ekstāzes" noskatīšanās – pietiek, ja kaut vai pavirši orientējaties abu filmas autoru – Dž. Dž. Džilindžera un Karīnas Gleitneres (iepriekš Račko) – radošajās izpausmēs. Un tomēr – atmetot tieksmi uz "objektīvā, nīgrā kritiķa" skatījumu, gribas teikt – jā, iespējams, esam sagaidījuši pirmo īsto pašmāju tā dēvēto "pusnakts filmu", latviešu "Rokija Horora šausmu šovu" vai "Rozā flamingus". Vai vismaz varam sevi censties ar to mierināt, lai attaisnotu kinoteātrī pavadītās divas stundas.
Nostalģija ir stingrāka nekā sažmiegts kulaks. 50 Cent koncerta apskats
Esmu novērojis, ka reperiem bieži vien nepatīk, ja par reperiem raksta cilvēki, kas nav reperi. Te nu es esmu – autors ar daudzu gadu pieredzi metāla mūzikā, kurš raksta par 50 Cent koncertu "Arēnā Rīga". Taisnības labad jāatzīst, ka piekrītu – par nozarēm jāraksta tiem, kas tajās niansēti orientējas. Taču 50 Cent šaurāku nišu ir pāraudzis līdz popkultūras fenomena statusam, un to savukārt morālas tiesības vērtēt ir jebkuram mūzikas mīļotājam. Piemēram, man un tev!
'Gribu nodzīvot līdz brīdim, kad Putinu sasitīs lupatās.' Saruna ar jubilāru Albertu Belu
"Ļoti negribējās atkārtot standarta frāzi par to, ka man ir slikti ar veselību un tāpēc nevaru jūs pieņemt," saka Alberts Bels, kad esmu ienācis viņa Āgenskalna dzīvesvietā divas nedēļas pirms viņa 85. dzimšanas dienas. Viens no visu laiku izcilākajiem latviešu rakstniekiem, prozas lielmeistars un modernists, kurš padomju varas apstākļos pratis risināt totalitārisma, okupācijas un vēstures sarežģītāko robežsituāciju jautājumus, joprojām rūpīgi domā un ieklausās gan Latvijas, gan pasaules procesos. Un ir skarbs, bet godīgs savā vērtējumā.
Viktorija, Diāna un Māra jeb kā žurnālists tirgoja padomju Latvijas porcelānu
Dažus gadus pēc kāzām es sāku sievai jautāt, kur ir pūrs, kas man pēc likuma un taisnības pienākas. Kur ir pielocīta lāde ar palagiem, spilvendrānām, kur ir izšūti dvielīši ar uzrakstiem "Mazgājies tīri", vilnas zeķes un caunu cepurīte? Sieva izlikās, ka nesaprot manu jautājumu, bet beigās it kā pa jokam teica tā – laukos aizej uz traktoršķūni, tur aizmugurē ir manis sagādātais pūrs.
Skumjās un nevajadzīgās atvadas no bērnības varoņa: 'Indiana Džonss un likteņa rats'
"Nauda liek pasaulei griezties," savulaik dziedāja Laiza Minelli leģendārajā mūziklā "Kabarē". Varētu piebilst, ka alkas pēc naudas liek pasaulei griezties vēl vairāk. Taču, ciktāl runa ir par Disneja studijas alkām nopelnīt ar visu, kas kustas (lasi – visu intelektuālo īpašumu, kas atrodas tās paspārnē), es neesmu drošs, vai tās tiešām liek pasaulei kustēties pareizajā virzienā. Manuprāt, astoņdesmitgadniekiem būtu jābauda skaistas vecumdienas, nevis jāatgriežas "kaujas pensionāru" ierindā, lai ar digitālo specefektu palīdzību glābtu pasauli, tomēr, gribam mēs vai ne, "Indianas Džonsa" piektā daļa no baumām ir kļuvusi par realitāti.
Slavas dziesma toksiskai mīlai? Ziemassvētku hitam 'Tāda ir mīlestība' – 20
Šķiet grūti noticēt, ka nu jau apaļus 20 gadus gluži kā karstvīns un piparkūkas katros Ziemassvētkos mūs sagaida arī teju par obligātu svētku sastāvdaļu kļuvušā Ričarda Kērtisa 2003. gada kases grāvēja "Tāda ir mīlestība" demonstrēšana kādā no TV kanāliem vai – kā jau straumēšanas laikmetā – ievērojams skatījumu pieaugums. Kā šai romantiskajai komēdijai, kas patiesībā nav ne īpaši romantiska, ne īpaši komiska un tikai nosacīti saistīta ar Ziemassvētkiem, izdevās iekarot skatītāju sirdis visā pasaulē un kļūt par īstenu svētku laika klasiku?
Latviešu valodas brīnumi un kolaborācija. Ko darīt ar Andreju Upīti?
Pirmo reizi viņš nomira 1919. gadā. "Starp daudziem citiem komunistu darbiniekiem, vāciešiem Rīgā ienākot, nošauts latviešu rakstnieks Andrejs Upīts. (..) Mūsu rakstniecība viņā zaudē spēcīgu literātu," rakstīts laikraksta "Tautas Balss" 13. jūnija numurā. Nekrologs publicēts bez paraksta, taču literatūras vēsturnieki uzskata, ka tā autors ir dzejnieks Edvarts Virza.
Problēma tā pati. Aizdomas par RIBOCA finansējuma izcelsmi Krievijā
Šī gada augustā atklās trešo Rīgas Starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli (turpmāk – RIBOCA), kuras darbība jau kopš pirmā "izlaiduma" 2018. gadā ir raisījusi daudz pretrunīgu viedokļu un kritikas, jo īpaši tās saistības ar Krievijas finansējumu un kolonizējoša rakstura retorikas dēļ.
'Kāpēc, pie velna, Krievijai vienmēr ir jābūt?!' Saruna ar Oksanu Zabužko
"Karš dzima ne tik daudz no ļaunuma, bet gan no ļaunumu barojošas vides: stulbuma un gļēvuma," grāmatā "Visgarākais ceļojums" (2022) raksta viena no nozīmīgākajām mūsdienu ukraiņu literātēm, filosofe Oksana Zabužko. Kopš 2022. gada 24. februāra viņa turpina skaidrot pasaulei Ukrainas un Krievijas attiecību vēsturi, totalitārisma atdzimšanu, kurai šobrīd, pēc viņas domām, ir "zelta laiks", kara kontekstu un Krievijas jeb "kriminālās kultūras" ambīcijas. Notiekošo viņa sauc nevis par "Krievijas iebrukumu Ukrainā" vai "Ukrainas krīzi" (šis vārdu savienojums viņu "satricināja bezspēcīgu dusmu lēkmē"), un pat par "Krievijas – Ukrainas karu" ne. "Es saucu to par Trešo pasaules karu," raksta Zabužko.
'Ne krievs, ne latvietis. Kas tad es esmu?' Saruna ar režisoru Staņislavu Tokalovu
"Ja es mīlu savu vecmāmiņu, tas nenozīmē, ka man jāiet uz 9. maija svinībām vai jāatbalsta Krievija vai Putins," saka režisors Staņislavs Tokalovs. Viņa jaunākais darbs – dokumentālā filma "Viss būs labi" (2023) – stāsta par trīs Latvijas krievu ģimenes paaudzēm, kurās valda visai atšķirīga izpratne par vērtībām, identitāti un spēju iekļauties sabiedrībā. Tā ir paša Tokalova ģimene.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
