Literāti homoseksuāļi, no kuriem latviešiem būtu jāuzmanās

Par Oskaru Vaildu latviešiem, šķiet, jau sen viss skaidrs – šis precētais divu bērnu tēvs faktiski vienpersoniski nes visu homoseksuālo literātu kopīgo slogu. Latvijā gan ļoti neapdomīgi tika iestudēta teātra izrāde par Vaildu, taču viņš noteikti jaunatni spēj samaitāt ne mazāk kā Sokrats.

Arī franču rakstnieks Marsels Prusts ir “no tiem” – nekādā gadījumā neinteresējieties par viņa biogrāfiju, bet, ja jūsu redzeslokā nonāks Prusta grāmata ‘Sodoma un Gomora’, labāk uzreiz sāciet bēgt!

Par vācu filozofu Fridrihu Nīči arī ir izplatītas ļoti nesmukas runas, turklāt to darījis pat viņa tik ļoti mīlētais Vāgners. Taču ar Nīči skolēniem būs vieglāk, jo kurš skolotājs gan uzdrīkstēsies bērniem mācīt par to, cik necienīgi Nīče izteicies par vienu no spēcīgākajiem latviskās dzīvesdziņas stūrakmeņiem – kristietību!

Nikolajs Gogolis tiek dēvēts par pirmo izcilo Krievijas prozaiķi, taču viņa neirožu un fobiju skaits krietni vien pārsniedz sarakstīto darbu apjomu (ne velti slāvu literatūras eksperts Saimons Karlinskis savu sarakstīto Gogoļa biogrāfiju nosaucis ‘The Sexual Labyrinth of Nikolai Gogol’). Tāpēc, ja kāds jūsu klātbūtnē piemin revidentus, šineļus vai dvēseles, turieties pa gabalu!

Selma Lagerlēva – pirmā sieviete, kura saņēma Nobela prēmiju literatūrā un kura tik jauki rakstīja par mazā Nilsa ceļojumiem, – tik ļoti mīlēja citas sievietes, ka pat iesaistījās sufražistu kustībā. 2500 intīmas vēstules viņas draudzenēm tika publiskotas tikai 50 gadus pēc Lagerlēvas nāves.

Trumena Kapotes slava savulaik bija tik liela, ka homoseksuālos sakarus īsti pat nevajadzēja slēpt, un, šķiet, tas arī nebija pārāk viegli izdarāms. Lai gan Kapotes grāmata ‘Brokastis ‘Tifānijā’’ ir izcils amerikāņu literatūras paraugs, lasīt to nedrīkst, tāpat kā skatīties divas salīdzinoši nesen iznākušās biogrāfiskās filmas (ar Filipu Seimoru Hofmanu un Tobiju Džounsu galvenajās lomās).

Vācu rakstnieks Tomass Manns visu mūžu centās apspiest homoseksuālas tieksmes, tostarp pret nepilngadīgiem zēniem, tāpēc pat apņēma sievu un uzrakstīja traktātu par laulību, kurā definēja to kā “pozitīvu, sabiedriski noderīgu spēku”. Šajā laulībā piedzima seši bērni, no kuriem trīs vecākie – Golo, Ērika (žurnāliste un publiciste) un Klauss (rakstnieks) – arī bija homoseksuāļi. Lai gan Tomass Manns saņēmis Nobela prēmiju literatūrā, uzvārdam “Manns” vien latvietī vajadzētu radīt saltas tirpas.

Ja nu gadījumā skolotājs ieminas par renesanses laika humānistiem, atcerieties, ka jāizvairās no Fransuā Rablē un viņa darba ‘Gargantija un Pantagriels’. Pirmkārt, pret katoļu baznīcu vērsties pagalam nav labi, otrkārt, Rablē dzīvesveids bija tāds, kas ļāva attīstīties briesmīgajai libertināžai. Žans Kalvins savā ‘Traktātā par skandāliem’ (‘De Scandalis’, 1550) Fransuā Rablē bez saudzības sauc par cūku, suni un materiālistu, tāpēc latviešu skolās vairāk iederas tieši Kalvina mācība.

Angļu rakstniece Virdžīnija Vulfa sarakstījusi desmit romānus, un gandrīz tie visi (vai pat visi) ir pieejami Latvijas grāmatnīcās. Taču skolās lasīt tos nevajadzētu, jo frāze “Chloe liked Olivia” no Vulfas esejas ‘A Room of One’s Own’ (1929) ir kļuvusi par lesbisku attiecību eifēmismu. Vēl ļaunāk – Vulfa izdarīja pašnāvību, bet latviskā dzīvesdziņa paģērē, ka vismaz mirt jau nu vajadzētu cienījamāk.

Nav ne mazāko ilūziju, ka vidējais latvietis varētu lasīt tādus autorus kā Viljams S. Berouzs, Savinjēns Sirano de Beržeraks, Andrē Žids, Augusts Strindbergs, Žans Ženē, Henrijs Džeimss, Žans Kokto, Deivids Herberts Lourenss, Kristofers Mārlovs vai Hermans Melvils, tāpēc viņus par īsti bīstamiem uzskatīt nevar. Taču jebkurā gadījumā vienmēr ir drošāk izlasīt kaut ko no Monikas Zīles daiļrades.

Lai mūsu skolas būtu vēl tikumiskākas, pēc visu homoseksuālo autoru izskaušanas jāpāriet pie nākamā etapa – aizliegt interesēties par literātiem, kuri ir narkomāni un/vai alkoholiķi, kuri ir sēdējuši cietumā, kuri slikti izteikušies par Bībeli vai kuri izdarījuši pašnāvību. Daudz tādu nebūs, bet kāda drošība nākotnei!