PSRS mantojums: komunālo dzīvokļu spožums un posts

2

Katrai istabai savs zvans pie ārdurvīm – padomju cilvēku universālajām prasmēm šādas sistēmas ieviešana bija tīrais sīkums.

Arhīva foto

3

Tiem, kuriem pie ārdurvīm bija tikai viens zvans, bija jāizdomā, kā zvana signālus atšķirt, un vienkāršākais veids, protams, bija zvanīšanas reižu skaits pēc Morzes ābeces principiem.

Arhīva foto

4

Par elektrību katram jāmaksā atsevišķi, tāpēc taisnīgākais risinājums ir katram savs elektrības skaitītājs. Ja nāktos rēķināt “uz galviņām”, skandāls būtu nenovēršams.

Arhīva foto

5

Vēl viena komunālo dzīvokļu īpatnība – gaiteņu un tualešu tīrīšanas grafiks un ziņojumu dēlis pie sienas, kur sarakstīt tā brīža aktualitātes.

Arhīva foto

6

Un no aktualitātēm gandrīz vienmēr lielākā daļa bija sūdzības – kurš kuram nozadzis kartupeļus, kurš kuru nav pasveicinājis vai kurš aizčurājis garām podam.

Arhīva foto

7

Cilvēku daudz, bet vannas istaba viena. Ko lai dara? Protams – jāsastāda kārtējais grafiks.

Arhīva foto

8

Šāda situācija vannas istabā varbūt arī nebija tipiska, tomēr bija ļaudis, kuri nevēlējās, lai kāds cits ūdeni tecina tieši pa viņa individuālo krānu.

Arhīva foto

9

Tualete gan arī parasti bija tikai viena, bet, pat laimi, tās apmeklēšanai grafiki netika sastādīti. Savukārt tualetes papīrs (lielākoties sagrieztas vecas avīzes) gan bija katram jāsagādā pašam.

Arhīva foto

10

Bija arī ekstrēmāki gadījumi, kad katram iemītniekam bija sava individuālā “brille”, ko uzlikt uz poda, lai nesaķertu kaimiņu “zarazu”.

Arhīva foto

11

Pēc padomju valsts sabrukuma dzīvojamās platības problēmas vienā mirklī atrisinājās, jaunizveidotajās demokrātiskajās valstīs un jo īpaši Eiropas Savienībā visi sāka dzīvot, cepuri kuldami, un tāds fenomens kā briesmīgie komunālie dzīvokļi ir sen aizmirstā pagātnē. Vai ne, draugi?

Mākslinieka vīzija par komunālo dzīvokļu idilli