Latvieši Indonēzijā - avārija, džungļi un satiksme (10. daļa)
Turpinot savu ceļojumu, latviešu motociklistie iegriežas Indonezijā, kur pirmo reizi iekļūst satiksmes negadījumā, aplūko aktīvu vulkānu un satiekas ar īstiem džungļu dzīvniekiem. Skats.lv, sadarbībā ar ekspedīcijas dalībniekiem, turpina piedāvāt ‘Ceļā uz brīvību’ brauciena piezīmes.
1
Svelme ir vēl lielāka nekā Malaizijā, labi vēl, ka ik pa brīdim uzlīst lietus. Izdodas atrast arī internetu, bet tas nenācās viegli, jo, kā izrādās, tam te ir cits nosaukums – ‘computer’! Ātrums tam līdzīgs kā viss cits apkārt - kājminams.
2
Kaut ko tādu nebiju varējis iedomāties - noteikumi nepastāv pilnīgi nekādi, priekšroka ir kravas mašīnām un lielajiem satiksmes autobusiem, bet tie nerespektē nevienu citu; ceļi, tāpat kā satiksme, ir briesmīgā stāvoklī; mazās piepilsētas seko cita citai, saplūst kopā un nekad nebeidzas; sastrēgumi kā Maskavā. Apdzīšana ne tikai ir iespējama, bet pat nepieciešama gan no labās, gan kreisās puses, skaņas signāls - ja tas izturēs līdz galam, tad būs labi. Tāpat nav skaidrs priekš kam pilsētās uzstādīti luksofori, ja tos tāpat neviens neievēro.
3
Jau vakar, neskatoties uz laika deficītu, nolēmām šodien ar pavadoni doties džungļos, lai nakšņotu tajos un rīt pa upi atgrieztos ciematā. Mūsu pavadonis vārdā Kolans ir cēlies no Bataku cilts, kas apdzīvo Tobas ezera krastus - vēl tikai dažas paaudzes atpakaļ piekopa kanibālismu. Tomēr jautrs un, galvenais, zinošs zeperis - gatavā džungļu enciklopēdija. Atrodamies nacionālā parka teritorijā, un, pēc Kolana teiktā, šajā apvidū savvaļā dzīvo ap sešdesmit tīģeriem, kā arī pa kādam savvaļas zilonim un orangutānam.
4
Visapkārt sīc cikādes un ik pa brīdim iebļaujas mērkaķi. Mums veicas - pēc divu stundu ložņāšanas izdodas ieraudzīt augstu kokos divas orangutānu mammas ar bērniem. Lielie mērkaķi arī mūs ir pamanījuši, purina kokus un lauž liānas, cenšoties parādīt, ka labāk redzētu mūs ejam nevis nākam. Sastinguši un mutes atvēruši, kādas divdesmit minūtes tos vērojam pirms dodamies tālāk.
5
Pēc nobrauktiem simts kilometriem ar šausmām apjaušam, kas mūs sagaidīs tālāk - vidējais ātrums 40 km/h, nežēlīga satiksme mijas ar kalnu serpentīniem. Nepārspīlējot - stundas laikā nākas izvairīties no aptuveni piecām/sešām avārijas situācijām. Jankam pazūd sajūgs, kaut kur ir jūtama eļļas noplūde, bet, atgaisojot to, uznāk lietusgāze, kas turpinās divas stundas.
6
Džakartā atrodas Indonēzijas KTM dīleris, kur mūs sagaida ļoti laipni un pretimnākoši cilvēki. Uzzinot, ka esam ierobežoti ar laiku, servisa darbinieki ir ar mieru pat palikt pēc darba laika, lai savestu kārtībā mūsu tehniku. No īsajiem pārbraucieniem starp servisu un viesnīcu var secināt, ka pati pilsēta ir tikpat bezpersoniska kā daudzas citas Dienvidāzijā redzētās, bet varbūt arī esam vienkārši iespaidojušies no nenormālajiem sastrēgumiem. Visapkārt jūtamais smogs ir ietekmējis mūs.
7
Pirms astoņiem rītā piebraucam Sumatras rietumu krastam, kur skatam paveras Indijas okeāna piekraste. Ap divpadsmitiem dienā šķērsojam ekvatoru. Dažus kilometrus aiz tā notiek tas, kam bija jānotiek - avārija. Priekšā braucošais kravas buss strauji nogriež man ceļu, un vienīgais, ko varu darīt, ir bremzēt un moci guldīt uz sāniem. Ar to ir par maz - pēc mirkļa notiek sadursme. Labi, ka kravā, pret kuru atsitos, ir lupatas, nevis ķieģeļi.
8
Ciemati nebeidzas un pilsēta seko viena pēc otras. Visa brauciena laikā cauri Sumatrai uz ceļa un pilsētās neesam redzējuši nevienu balto - pat bekpekerus šeit nemana. Ja godīgi, tad te īsti arī nav ko skatīties. Varbūt vienīgi priekšstatu par ekoloģijas problēmām uz galvenās transporta dzīslas, kas savieno salas ziemeļus ar dienvidiem. Bijām cerējuši šodien tikt līdz ostai, tomēr tas neizdodas.
9
Laosā sastaptie holandieši ieteica Javas salā apskatīt aktīvo vulkānu Bromo. Tā kā tas mums ir pa ceļam, plānu arī realizējam.
10
Pa serpentīnu 3000 metrus augstajā kalnā jābrauc apmēram divas stundas. Pie beigām jau velkam no somām jakas, jo tik vēss gaiss nav bijis jūtams no pašiem Urāliem. Ar močiem piebraucam vulkāna piekājē brīdī, kad sākas saulriets, un skats, kas paveras pie krātera malas, apbalvo mūs par visām mocībām uz Javas salas ceļiem.
11
Gar ceļa malu vietām izkārtojušies feinie augļu tirdziņi ar kolorītajiem tirgoņiem, kuri labprāt piedāvā nogaršot mango, džekfrutus, durianus un visādus vēl līdz šim neredzētus brīnumus. Prāmis atkal atiet tieši pēc mūsu piebraukšanas, tikai biļete jau trīsreiz dārgāka nekā uz iepriekšējā. Jebkurā gadījumā - Javas sala ir pieveikta un rezumē par to ir tāds pats kā par Sumatru, proti, ar motocikliem te labāk nebraukt.
12
Līdz slavenajai Bali salai prāmis iet nepilnas divas stundas. Lai arī uz augšējā klāja jūtams vējš, cepiens ir pamatīgs. Ostas pilsētā Gilimanuk iepeldam ap trijiem dienā. Esam nolēmuši virzīties gar austrumu piekrasti, kas nav tā apbūvēta, līdz ar to ir mežonīgāka un neapdzīvotāka.
