Niks Vujačičs: ar manifestācijām vien nepietiek, ar sapņiem ir smagi jāstrādā

"Jā, daudzi iedvesmojas no vīrieša, kuram nav locekļu, kurš sapņo un sasniedz lielus mērķus," sarunā ar "Delfi" saka Niks Vujačičs – iedvesmotājs, sludinātājs un grāmatu autors, atgādinot, ka ar manifestācijām vien nepietiek, ka pie sapņu sasniegšanas ir smagi jāstrādā. Viņa mērķis ir padarīt pasauli par labāku vietu, un ceļā uz to Niks piestāja arī Rīgā, motivācijas pasākumā "Unbreakable".

Niks Vujačičs dzimis 1982. gadā Austrālijā, un vecākiem, kuri uz tālo kontinentu bija pārcēlušies no bijušās Dienvidslāvijas, nekas neliecināja, ka viņu mazulis būs īpašs, bez rokām un kājām. Viņi darīja visu iespējamo, lai dēla dzīve neatšķirtos no tās, kādu pieredzēja viņa vienaudži, bet, neraugoties uz to, Niks pieredzējis depresijas posmus, pat pašnāvības mēģinājumu. Jau agrā jaunībā sapratis – jāmācās pateikties par to, kas viņam ir, nevis nav dots!

Izklausās skaisti – ceļot. Taču tas ir reāls darbs.

Jā, tā ir. Es to daru jau 20 gadus un tagad, kad esmu precējies un man ir četri bērni, vairs neceļoju tik daudz kā kādreiz. Visus lidojumus saliekot kopā, esmu pieveicis piecus miljonus kilometru un gaisā pavadījis septiņus mēnešus no dzīves. Pandēmijas laikā sapratām, ka ceļošanu esam uztvēruši kā kaut ko pašsaprotamu. Nelidoju vairs tik daudz, bet esmu pateicīgs par iespēju ierasties, ir patīkami būt valstī, kur līdz šim neesmu bijis.

Jūsos ieklausās un jūsu teiktajam klausa cilvēku tūkstoši, cik smaga ir šī atbildības nasta?

To nesu ar integritātes sajūtu! Ja kritīšu, zaudēšu, mana reputācija būs nulles vērtībā. Ja tev kā influencerim ir, pieņemsim, 60 miljoni fani sociālajos medijos, miljards Indijā, 800 miljardi pasaulē zina, kas esi, – tā ir grandioza atbildība. Nesu to ar vēlmi mainīt pasauli un darīt visu, kas ir manos spēkos. Jā! No otras puses, esmu uz risinājumu balstīts cilvēks un, kad pirms 20 gadiem pirmo reizi pats savām acīm redzēju nabadzību, ar sirdi zināju, ka ir jābūt veidam, kā to kaut nedaudz mazināt. Vismaz vienā valstī. Tagad, kad tehnoloģijas ir attīstījušās, patiešām ticu, ka pēc 12 gadiem būšu atbildīgs par lielāko filantropisko bankomātu, ko pasaule jebkad ir redzējusi. Patiešām ticu, ka 200 miljardi cilvēku var mainīt pasauli. Ja katrs no viņiem dotu pa diviem dolāriem – tā ir milzu nauda!

Jā, zinu, ka vajag ko vairāk nekā tikai naudu. Mani virza vīzija – vēlos celt skolas, būvēt bērnunamus, palīdzēt pasaulei, kā vien varu. Stāsts nav par mani pašu, gribu rādīt labu piemēru visai pasaulei!