'Krājbanka', Kononovs, izlikšanas un 'Krievu maršs' – 10 spriedumi, kas Latvijā likuši iziet ielās  (16)

Prokrieviskās biedrības  "Rodina" pārstāvji, kas bija iecerējuši 2014.gada 9.maijā rīkot "Krievu maršu" no Strēlnieku laukuma pāri Akmens tiltam un pa Uzvaras bulvāri, kur pievienotos biedrības "9.maijs" rīkotajiem pasākumiem, sasauca protestu pret tiesas aizliegumu šo gājienu rīkot. Pikets Strēlnieku laukumā gan pulcēja vien 10 cilvēkus, novēroja aģentūra LETA.

Drošības policija (DP) bija norādījusi, ka "Rodina" rīkoto pasākumu laikā pastāv augsti sabiedriskās kārtības un drošības apdraudējuma riski, kas var izraisīt nekārtības, un pasākuma organizatori nespēs nodrošināt kārtības uzturēšanu pasākuma laikā. Policija tolaik atzīmēja, ka "Rodina" aktivitātes un darbība ir vērsta uz sabiedrības šķelšanu, ideoloģisku domstarpību, etniskās spriedzes un neiecietības veicināšanu Latvijas sabiedrībā, jo tā ir balstīta uz kategorisku krievu nācijas pārākuma demonstrēšanu un netiešu latviešu tautas un valodas noliegšanu.

Pamatojoties uz DP ieteikumu, Rīgas pašvaldība šo pasākumu aizliedza. Šis aizliegums tika apstrīdēts tiesā, taču Administratīvā rajona tiesa  biedrības "Rodina" sūdzību noraidīja. Iepriekš - 2012.gadā, šāds gājiens tika atļauts.

"Rodina" tika dibināta 2004.gada augustā. 

2012.gada martā pie Augstākās tiesas (AT) vismaz 80 piketētājus pulcēja Rīgas Kurzemes rajona tiesas 2012.gada 5.janvāra spriedums, ar kuru apmierināts pieteikums un pasludināts "Iki" un"Cento" veikalu operatora SIA "Palink" maksātnespējas process. Par spriedumu, ar kuru atzīta maksātnespēja, protestu iesniedza ģenerālprokurora pienākumu izpildītājs un 7.martā, kad cilvēki ar plakātiem rokas pulcējās pie tiesas nama,  protests tika skatīts AT Senātā. Senāts spriedumu atcēla un lika maksātnespējas lietu izskatīt vēlreiz.

Sanākušie protestētāji bija izvietojušies garā ķēdē zem AT logiem, un gandrīz katrs turēja rokās kādu plakātu. Tāpat uz ielas bija novietots neliels galdiņš ar telefona aparātu, un blakus tam stāvēja magnetofons, kas atskaņoja latviešu dziesmas. Protestētāji šim pasākuma bija sagatavojuši arī īpašus liela izmēra plakātus. Plakāti vēstīja, piemēram, "Neklausīsimies Rihannu, bet gan Lauri Reiniku", "Latvijā nevajag ārzemju uzņēmumus", "Latviešu mašīnas labākas. Nevajag mums vācu auto", "Pasludinām visus ārvalstu uzņēmumus par maksātnespējīgiem", "Ar Iki paliksi pliki", tolaik vēstīja LETA.

Piketu rīkoja privātpersonas, un to atbalstīja biedrība "Antiglobālisti", Apvienotā daudznozaru arodbiedrība, biedrība "Gustava Celmiņa centrs".

Tāpat akcijā tika izmantota jau ierastā antiglobālistu atribūtika, piemēram, liels plakāts ar uzrakstu "www.antiglobālisti.lv" vai uz Latvijas karoga krāsas fona izveidots uzraksts "Zaudēsim godu, zaudēsim valsti".

Kāds no protestētājiem bija paņēmis līdzi arī tenisa raketi, uz kuras uzlīmēts toreizējā premjera Valda Dombrovska (V) attēls. Tā tika izmantota kā sejas maska. Savukārt trīs akcijas dalībnieki bija ietērpušies improvizētās AT tiesneša mantijās, un savā starpā izspēlēja improvizētu sarunu.

Akciju uzraudzīja arī liels skaits policijas darbinieku.

"Antiglobālistu" valdes priekšsēdētājs Andris Orols iepriekš bija paudis uzskatu, ka Eiropas Komisija un vairāku Eiropas valstu - Vācijas, Francijas, Austrijas, Beļģijas, Itālijas un citu - vēstnieki Eiropas uzņēmēju interesēs ir sākuši atklāti iejaukties Latvijas tiesu sistēmā un valdības darbā, izdarot uz tiem spiedienu, lai aizstāvētu savu valstu uzņēmēju intereses attiecībā pret Latvijas uzņēmējiem.

Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa "Palink" maksātnespējas lietu ierosināja pēc privātpersonas Sergeja Guščina pieteikuma. Viņš cesijas ceļā ieguvis no starp "Landekss" un "Palink" 2008.gada 18.septembrī noslēgtā ģenerālbūvuzņēmēja līguma izrietošu prasījumu pret "Palink" par it kā veikto būvdarbu apmaksu.

2012.gadā pret AS "Latvijas Krājbanka" ("Krājbanka") bankrota lietu iedzīvotāji pulcējās piketā, kas tika rīkots divās vietās - pie Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) biroja Rātslaukumā un pie Rīgas apgabaltiesas, kur tika paredzēts izskatīt bankas bankrota lietu. Pie FKTK pulcējās nedaudz vairāk kā 20 cilvēki, un tikpat daudz noguldītāju bija pulcējušies arī pie apgabaltiesas, lai paustu savu neapmierinātību ar situāciju, kurā nonākusi banka.

Pikets pie FKTK  norisinās klusējot. Piketa dalībnieki rokās turēja 12 plakātus. Uz tiem rakstīts: "FKTK - ejiet slaukt govis", "Noguldītāji ir dziļā fuktukā", "Latvija ir izfuktukota", "FKTK - nejēgas vai nelieši?", "Kas par milzīgu ēstgribu - KPMG". Tāpat vienā no plakātiem piketētāji norādīja, ka valsts zaudējumi "Bankas Baltija" bankrotā bija 238 miljoni latu, "Parex bankas" gadījumā - 800 miljoni latu, "Latvijas Krājbankas" gadījumā - 333,72 miljoni latu.

Piketa organizatoru Kredītiestāžu noguldītāju un kreditoru aizstāvības apvienības valdes loceklis Ģirts Batrags tolaik biznesa portālam "Nozare.lv" sacīja, ka piketa galvenais mērķis ir pievērst uzmanību tam, ka FKTK uzrauga "Krājbankas" administratora SIA "KPMG Baltics" darbību, ko piketa organizatori uzskata par nekompetentu. Viņš norādīja, ka administratora izvēlētais un FKTK atbalstītais "Krājbankas" bankrots ir nelabvēlīgākais no iespējamajiem scenārijiem, kas samazina bankas kreditoru iespējas atgūt savu naudu.

Rīgas apgabaltiesa 2011.gada 23.decembrī "Krājbanku" pasludināja par maksātnespējīgu.

"KPMG Baltics" tiesā iesniedza pieteikumu sākt "Krājbankas" bankrotu.

Administrators rosināja sākt "Krājbankas" bankrotu, jo tas secināja, ka neviens no saņemtajiem četriem "Krājbankas" sanācijas priekšlikumiem nav praktiski realizējams. Līdz ar to 21.februārī Finanšu un kapitāla tirgus komisija nolēma apstiprināt bankas maksātnespējas risinājumu - bankas bankrota procedūru.

No "Krājbankas" kreditoriem lielākais ir Noguldījumu garantiju fonds (60% prasījumu kopsummas), tam seko valsts institūcijas (14%), subordinētie kreditori (4%), finanšu institūcijas (2%) un pārējie noguldītāji (20%).

Pēc Satversmes tiesas (ST) sprieduma, ar kuru par atbilstošu Satversmei tika atzīts likums "Par Lisabonas līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu", pie Rīgas pils vairāki cilvēki pulcējās domubiedru grupas "Ej, nosargā Latviju" rīkotā piketā. Piketētāji vēlējās paust savu attieksmi pret Lisabonas līgumu.

Sākotnēji skvērā ieradās daži cilvēki no Rīcības partijas, taču, saņemot kārtības sargu norādījumus, ka pikets nav saskaņots, notikuma vietu viņi pameta. Vēlāk gan divi vīrieši ar plakātiem rokās pastaigājas pa skvēru pie Rīgas pils. Uz plakātiem bija uzraksti "Tikpat efektīvi kā cukura reforma!", "Ar Lisabonas līgumu palikuši bez biksēm!" un citi. Policisti viņiem protestēt neļāva.

Vīrieši tolaik aģentūrai LETA nevēlējās sniegt komentārus, vien norādīja, ka pastaigājas. Vēlāk piketētāju pārstāvis Olafs Brežinskis paziņojumā masu medijiem norādīja, ka Rīgas dome nav sniegusi atļauju organizēt piketu, tomēr "tas nekādā gadījumā neliedz mums paust savus iebildumus pret Lisabonas līgumu un veidu, kā tas Latvijā tika ratificēts". "Vai Lisabonas līgums ir tabu tēma?" vaicā Brežinskis, norādot, ka telefoniski viņu kāda drošības iestāžu amatpersona informējusi, ka "neviens nevēlas, lai kāds tiktu arestēts".

Domubiedru grupa "Ej, nosargā Latviju" vēlējās paust savu attieksmi pret Lisabonas līgumu. "Piketējot mēs mēģināsim pievērst Eiropas Cilvēktiesību tiesas priekšsēdētāja Žana Pola Kostas uzmanību faktam, ka Latvijā likumu par Lisabonas līgumu Saeima ratificēja, neieklausoties tautas domās. Mēs uzskatām, ka par tik nozīmīgu tiesību aktu kā Lisabonas līgums bija jāorganizē referendums," tolaik norādīja Brežinskis.

Lieta "Par likuma "Par Lisabonas līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu" atbilstību Satversmes 101.pantam" 2008.gadā tika ierosināta pēc pieteikuma, kuru ST iesniedza 13 fiziskas personas 

Satversmes 101.pants noteic, ka "ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu". Tāpat 101.pantā norādīts, ka "pašvaldības ievēlē pilntiesīgi Latvijas pilsoņi un ES pilsoņi, kas pastāvīgi uzturas Latvijā. Ikvienam ES pilsonim, kas pastāvīgi uzturas Latvijā, ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties pašvaldību darbībā. Pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda".

Pieteikuma iesniedzēju ieskatā, Lisabonas līgums varēja tikt apstiprināts tikai ar tautas nobalsošanu.  ST iesniegtajā atbildes rakstā Saeima pauda viedokli, ka likums par Lisabonas līgumu nav pretrunā ar Satversmes101.pantu. Saeimas ieskatā, gadījumā, ja vismaz puse Saeimas locekļu nav pieprasījusi tautas nobalsošanu par izmaiņām nosacījumos attiecībā uz dalību ES, tautas nobalsošana nav rīkojama.

Kopš 2000.gada teju visās tiesu instancēs jau bija pabijis strīds starp Rīgas domi, Finanšu ministriju (FM) un toreizējo AS "Valsts nekustamie īpašumi" (VNĪ) par pašvaldības tiesībām uz riteņbraukšanas kluba "Marss" pārraudzībā esošo īpašumu Rīgā, Brīvības ielā 207.

2005.gada pavasarī, kad lietu paplašinātā sastāvā bija paredzējis izskatīt toreizējais Augstākās tiesas Senāts, apmērām 50 jaunie riteņbraucēji no riteņbraukšanas kluba "Marss" iepretim Ministru kabineta ēkai pulcējās piketā, lai pievērstu sabiedrības uzmanību šim tiesas procesam. Kopš tiesvedības sākuma bija apķīlātas riteņbraukšanas kluba "Marss" telpas.

Riteņbraucēji uz galda bija izvietojuši aptuveni 80 dažādus sacensību apbalvojumus - kausus. Riteņbraukšanas kluba dalībnieki iebilda pret Rīgas domei šajā strīdā nelabvēlīgajiem spriedumiem - 2004.gada decembrī Rīgas domes prasību noraidīja Augstākā tiesa. Arī Rīgas apgabaltiesa iepriekš pieņēma pašvaldības interesēm nelabvēlīgu lēmumu.

Šajā lietā prasību iesniedza arī riteņbraukšanas klubs "Marss", kurš vēlējās panākt, lai tiesa atzītu kluba tiesības uz divām patlaban izmantotajām ēkām. Arī Rīgas dome prasīja atzīt īpašuma tiesības uz šīm abām ēkām un 8 653 kvadrātmetriem zemes Brīvības ielā.

Kluba "Marss" pārraudzībā esošais īpašums ir reģistrēts VNĪ, kas ir kādreizējās Valsts nekustamā īpašuma aģentūras tiesību un saistību pārmantotāja, pamatkapitālā.

Īpašuma apsaimniekošanu valsts uzdevusi VNĪ, kas "atbilstoši ekonomiskajām tirgus attiecībām" palielināja nomas maksu. Riteņbraukšanas klubs šo nomas maksu nevar samaksāt.

2000.gadā toreizējais Saeimas deputāts un parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītājs Jānis Ādamsons 2000.gada 17.februārī no Saeimas tribīnes, ziņojot deputātiem par komisijas darbu pedofilijas lietā, paziņoja, ka ar šo lietu, iespējams, saistīti toreizējie premjers Andris Šķēle (TP), tieslietu ministrs Valdis Birkavs (LC) un Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors Andrejs Sončiks.

Ģenerālprokuratūra 2000.gada augusta sākumā izbeidza krimināllietu par šo trīs amatpersonu iespējamo saistību ar pedofilijas lietu noziedzīga nodarījuma trūkuma dēļ. Šķēle, Birkavs un Sončiks atzīti par cietušajiem saistībā ar Ādamsona publisko paziņojumu no Saeimas tribīnes.

Ādamsonam tika celta apsūdzība dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā par to, ka viņš, būdams valsts amatpersona, tīšām publiski izplatījis konkrētajām trim amatpersonām aizskarošas un viņiem neslavu ceļošas ziņas, zinot, ka tās ir nepatiesas.

Ādamsons tika apsūdzēts pēc Krimināllikuma 318.panta 2.daļas par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kurai bijušas smagas sekas.

Prokuratūra tolaik uzskatīja, ka eksdeputāta rīcība radījusi smagas sekas, jo rupji pārkāptas Satversmē garantētās personas pamattiesības uz goda un cieņas valsts aizsardzību.

Iespēja saukt eksdeputātu pie kriminālatbildības radās, beidzoties viņa Saeimas deputāta pilnvarām. Iepriekš, 2000.gada 7.septembrī, Saeima noraidīja toreizējā ģenerālprokurora Jāņa Maizīša lūgumu izdot Ādamsonu kriminālvajāšanai.

Eksdeputāts lūdza izbeigt krimināllietu nozieguma sastāva trūkuma dēļ, jo uzskata, ka lietā nav motivācijas par viņam inkriminēto noziegumu, veikti arī procesuāli pārkāpumi. Maizītis noraidīja Ādamsona lūgumu.

2004.gada 8.jūnijā tiesa bija paredzējusi pasludināt spriedumu krimināllietā, kurā Ādamsons tika apsūdzēts dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā.

Piketā bija pulcējušies daži cilvēki, kuri rokās turēja plakātus ar uzrakstiem "Rokas nost no Jāņa Ādamsona", "Ādamsons - demokrātijas upuris" u.c.

Tiesa atzina Ādamsona vainu un piemēroja viņam naudas sodu 130 minimālo algu apmērā. Spriedumu atstāja spēkā arī Rīgas apgabaltiesa, un to negrozīja arī Augstākās tiesas Senāts. 

2002.gada oktobra beigās ar nesankcionētu piketu pie Saeimas parādes durvīm vainagojās "Širšinu ģimenes sāga" - strīds starp dzīvokļa Rīgā, Čaka ielā 83./85 īrniekiem, pašvaldību un kārtības sargiem. Lai piketētu pret Širšinu ģimenes izlikšanu pie saeimas bija ieradušies ap 30 cilvēki.

Širšini no dzīvokļa A.Čaka ielā 83./85 tika izlikti 16.oktobrī un tad pie šī nama bija sapulcējušies "ļimonovieši" un citi atbalstītāji, kuri konfliktēja ar tiesu izpildītājiem un kārtības sargiem. Širšinu izlikšana no dzīvokļa ļoti plaši tika atspoguļota krieviski rakstošajos medijos gan Latvijā, gan Krievijā, savulaik vēstīja LETA.

Arī pie Saeimas piketētāju vidū bija cilvēki, kuru apģērbā bija nacionālboļševiku simbolika. Kāda sieviete pie Saeimas nama sniegā kārtoja bērnu drēbes, kā arī sniegā bija novietojusi lelli, lai šādi protestētu pret izlikšanu no dzīvokļa. Piketētāji pie Saeimas ēkas gan pabija tikai dažas minūtes un pēc tam tika aizraidīti, jo ar likumu pie pašas Saeimas ēkas ir aizliegts piketēt.

Vēlāk piketētāji devās uz Valsts prezidentes pils pusi, kur Širšinu ģimenes atbalstītāji turpināja protestu pret, viņuprāt, nelikumīgo izlikšanu no dzīvokļa. Širšini arī nodeva iesniegumu toreizējai Valsts prezidentei ar lūgumu izvērtēt un izmeklēt šo gadījumu. Šāds dokuments iesniegts arī Ģenerālprokuratūrā, Ministru prezidentam, Augstākajai tiesai un Saeimas priekšsēdētājam. Ar iesnieguma palīdzību Širšinu ģimenes atbalstītāji vēlējās panākt, lai tiktu apturēta "masveida cilvēku izlikšana no to dzīvokļiem", kā arī Širšinu ģimene atgūtu dzīvokli, kurā viņi dzīvoja līdz izlikšanai.

Širšini no dzīvokļa tika izlikti ar apelācijas instances tiesas spriedumu. 16.oktobra rītā, ierodoties tiesu izpildītājiem un policistiem sabiedriskās kārtības nodrošināšanai, viņus sagaidījuši "ļimonovieši" un citi šīs ģimenes atbalstītāji.

Uzskatot, ka tiesas lēmums nav izpildāms un saucot sevi par šīs ģimenes tiesību aizstāvjiem, sapulcējušies ļaudis tiesu izpildītājus un kārtības sargus centās nelaist tālāk par kāpņu telpu. Savukārt dzīvokļa saimniece šajā laikā pa logu metusi dažas mantas, sakot, ka gadījumā, ja kāds ienāks dzīvoklī, viņa metīšoties laukā pa logu.

Pēc notikušā toreizējais Rīgas domes Komunālo un dzīvokļu jautājumu komitejas priekšsēdētājs Jānis Karpovičs aicināja tiesībsargājošās institūcijas nopietni izvērtēt to personu rīcību, kuras radīja sabiedriskās kārtības traucējumus pie nama A.Čaka ielā 83/85.

"Širšinu izlikšana notika saskaņā ar likumiem un pat vairākiem tiesu spriedumiem. Taču viņi kopā ar saviem atbalstītājiem, kuru rindās bija arī "ļimonovieši", sarīkoja starptautisku ažiotāžu, lai grautu pašvaldības prestižu," iepriekš šādu viedokli pauda Karpovičs.

Pēc dokumentiem, kas ir pašvaldības rīcībā, esot redzams, ka namīpašniekam konflikts ar Širšiniem radies tāpēc, ka viņi jau kopš 2000.gada kategoriski atteikušies ielaist dzīvoklī strādniekus, lai nomainītu nolietotās ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas caurules.

Namīpašnieks nosūtījis Širšiniem deviņus rakstiskus lūgumus atļaut viņu aizņemtā dzīvokļa sanitārajā mezglā nomainīt caurules, taču Širšini tos nav ņēmuši vērā. Pēc tam namīpašnieks lūdzis palīdzību policijai un vērsies tiesā, kura viņa prasību atzinusi par pamatotu un trim dzīvokļa iemītniekiem uzlikusi par pienākumu ielaist dzīvoklī remontstrādniekus inženiertehnisko komunikāciju remontdarbu veikšanai, kā arī pirmo reizi piemērojusi naudas sodu.

Turklāt Širšini kopš 1996.gada vairākkārt bija atteikušies noslēgt arī dzīvojamās telpas īres līgumu, lai gan 1982.gada 18.oktobrī beidzās īres līgums, kas bija noslēgts ar īrnieku V.Širšinu, kurš ir miris.

Kontu arests, izejvielu trūkums, kā arī strīds ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID) par 2,5 miljonu latu nodokļu parāda piedziņu par savulaik saņemtu jēlspirtu, 2002.gada vasarā zemniekus pulcēja piketā pie Ministru kabineta un Finanšu ministrijas ēkām. 

Vairāki desmiti zemnieku prasīja Latvijas valdības pārstāvjiem nodrošināt graudu realizācijas iespējas Kalsnavas spirta rūpnīcas ražotnes izmantotājai SIA "Riga Bestsprit" ("Bestsprit"). Arī Kalsnavas spirta rūpnīcas ražotnes izmantotāja "Bestsprit" strādājošie bija paredzējuši doties uz zemnieku saimniecības "Robežnieki" rīkoto piketu, lai prasītu uzņēmuma darbības turpināšanu.

"Bestsprit" kontu aresta un graudu trūkuma dēļ 2002.gada jūnijā otro reizi pārtrauca darbību. Pirmo reizi uzņēmums darbību apturēja pavasarī, taču cerībā uz labvēlīgu Augstākās tiesas spriedumu, izskatot kasācijas sūdzību strīdā starp VID un "Bestsprit" par parāda piedziņu, kā arī paklausot zemnieku lūgumus atsākt darbu, spirta ražotājs jūnija sākumā atsāka darbību. Pēc tam zemnieki un uzņēmuma darbinieki savas tiesības centās aizstāvēt piketā.

Vēlāk gan Augstākās tiesas Senāts pielika punktu VID un Kalsnavas spirta rūpnīcas ražotnes izmantotāja strīdā  par parāda piedziņu. Senāts atzina, ka nodokļu parāds uzņēmumam ir jāsamaksā. Pēc šī sprieduma VID, kas līdz tam bija veicis ražotnes izmantotāja auditu un mēģinājis vienoties par parāda nomaksu, iesniedza tiesā "Bestsprit" maksātnespējas pieteikumu. Tiesa atzina uzņēmumu par maksātnespējīgu.

2002.gada 30.janvārī pie Ministru kabineta, protestējot pret savu izlikšanu no dzīvokļa, piketē Babītes pagasta iedzīvotāja Līvija Jūrisone, tādējādi vēloties pievērst sabiedrības uzmanību šai problēmai.

Jūrisone tolaik aģentūrai LETA pastāstīja, ka 2001.gada rudenī viņa saskaņā ar tiesas lēmumu izlikta no dzīvokļa Babītes pagasta Piņķos. Prasību tiesā par viņas izlikšanu iesniegusi pašvaldība, jo viņai bijis iekrājies parāds par dzīvokli.

Jūrisone nenoliedz, ka parāds ir bijis, jo tobrīd viņa nonākusi grūtā situācijā - viņas vīrs bija miris, viņai jāaudzina 17 gadus vecā meita un jākopj māte, kura nevar staigāt.

Sākotnēji viņai palīdzējis pagasta sociālais dienests, bet vēlāk tas atteicies sniegt palīdzību, tādēļ viņa nav varējusi parādus nomaksāt.

Pagasta pašvaldība pat neesot sagaidījusi tiesas lēmumu par sprieduma izpildes atlikšanu, ko viņa lūgusi. Viņa izlikta no dzīvokļa un visas viņas mantas tagad esot pagasta rīcībā.

Jūrisone stāstīja, ka viņa nevarot saņemt no pagasta savus dokumentus, tajā skaitā arī darba grāmatiņu, jo pagasta vadība sakot, ka dokumenti tiks atdoti tikai kopā ar visām mantām, taču visas mantas viņai neesot kur likt, jo pašlaik viņa dzīvojot vienā istabiņā Rīgā, kas turklāt esot ļoti sliktā stāvoklī.

Piketētāja izteica varbūtību, ka pagasta vadība tik aktīvi vēlējušies viņu izlikt no dzīvojamās platības, jo pirms vairākiem gadiem viņa esot bijusi iniciatore tam, kad 22 pagasta iedzīvotāji nosūtījuši vēstuli Valsts kontrolei ar lūgumu pārbaudīt Babītes pagasta sociālā dienesta darbu.

Šādi iedzīvotāji bijuši spiesti rīkoties, jo dienesta darbinieku attieksme pret palīdzības lūdzējiem bijusi apmēram tāda - "ko jūs te nākat, mēs jums tāpat neko nedosim".

Par iespējamo "atriebību", pēc Jūrisones domām, liecinot arī tas, ka tiesas sēdē par viņas izlikšanu no dzīvokļa piedalījies pats pagasta priekšsēdētājs, nevis jurists vai kāds cits darbinieks, tolaik vēstīja LETA.

Toreizējais Babītes pagasta izpilddirektors Jānis Belcāns aģentūrai LETA norādīja, ka Jūrisone vienkārši maldinot sabiedrību, valsts iestādes un masu medijus.

Pēc Belcāna teiktā, pagasta iedzīvotāja no dzīvokļa izlikta ar tiesas spriedumu, to veicis tiesu izpildītāju kantoris un viss esot noticis paredzētajā kārtībā.

Pagasta izpilddirektors norādīja, ka Jūrisone jebkurā laikā varot nākt uz pagastu un paņemt savas mantas. Pēc viņa teiktā, Jūrisone pirms kāda laika ar tiesu izpildītāju kantori un pagasta pārstāvjiem esot norunājusi tikšanos, lai paņemtu savas mantas, bet uz šo tikšanos neesot ieradusies. Jūrisones mantas pagastā glabājoties jau kopš 2000.gada septembra, kad viņa ar tiesas lēmumu izlikta no dzīvokļa.

Belcāns arī pastāstīja, ka Jūrisone vairākkārt esot rakstījusi gan Valsts prezidentei, gan vērsusies prokuratūrā. Prokuratūra esot lūgusi Belcānam paskaidrojumus, bet nekāda lieta neesot ierosināta. "Tātad viss ir kārtībā, ja jau prokuratūra neko nav veikusi šajā sakarā," sacīja Belcāns.

2010.gada 21.maijā savu atbalstu sarkanajam partizānam Vasilijam Kononovam, kurš Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) bija vērsies pret Latviju, piketā pie Francijas vēstniecības Rīgā pauda astoņi cilvēki no jauniešu kustības "Vienota Latvija". Viņi turēja rokās plakātus ar uzrakstiem: "Rokas nost no Kononova", "Kononovs ir varonis, nevis noziedznieks", "ECT lēmums - fašisma propaganda".

Piketu izsauca ECT Lielās palātas lēmums, kurā tika atzīts: Latvija nav pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, kas noteic, ka nav pieļaujama sodīšana bez tiesas.

2004.gada 28.septembrī Augstākās tiesas (AT) Senāts kasācijas kārtībā izskatīja kara noziegumos apsūdzētā Vasilija Kononova krimināllietu un atstāja negrozītu iepriekš AT Krimināllietu tiesu palātā pieņemto lēmumu, ar kuru Kononovam tika piespriesta brīvības atņemšana uz gadu un astoņiem mēnešiem, atzīstot viņu par vainīgu kara noziegumos.

Kononovs cietumsodu jau tobrīd bija izcietis, atrodoties apcietinājumā pirmstiesas izmeklēšanas un tiesas procesa laikā. Viņš apcietinājumā atradās no 1998.gada augusta līdz 2000.gada aprīlim. No apcietinājuma Kononovs tika atbrīvots ar AT lēmumu, jo krimināllieta tika nodota papildu izmeklēšanai. Pēc atbrīvošanas no apcietinājuma viņš pieņēma Krievijas pilsonību.

Latgales apgabaltiesa iepriekš  nolēma pārkvalificēt Kononovam piemēroto apsūdzību, atzīstot viņu par vainīgu bandītismā, un noilguma dēļ nolēma šo personu atbrīvot no kriminālsoda. Protestu par šo spriedumu iesniedza prokuratūra.

Kā tika teikts apsūdzībā, Kononovs vadīja sarkano partizānu grupu, kas ieradās sādžā, lai atriebtos tās iedzīvotājiem par it kā citas partizānu grupas nodošanu fašistiem. Partizāni viņa vadībā nogalināja Krupņiku ģimeni - Mihailu un viņa sievu Teklu, kura bija grūtniecības pēdējā mēnesī, kā arī Mihaila māti Veroniku. Šos cilvēkus dzīvus sadedzināja pašu mājā. Tekla bija mēģinājusi bēgt, taču partizāni viņu panākuši un pa logu iesvieduši degošajā mājā. Uzbrukumā tika nogalināti vēl vairāki cilvēki.

Pēc šī sprieduma Kononovs iesniedza sūdzību ECT pret Latviju. Kononovs  sūdzējās par vairāku Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pantu iespējamo pārkāpumu. Prasības iesniedzējs uzskatīja, ka ir ticis notiesāts par nodarījumiem, kuriem to izdarīšanas brīdī nebija paredzēta kriminālatbildība ne starptautiskajos, ne nacionālajos tiesību aktos. Lietā ECT kā trešā puse bija iesaistījusies Krievija.

ECT Lielās palātas lēmums bija labvēlīgs Latvijai.

"Diemžēl arī uzvaras pār fašismu 65.gadadienā Latvijā notiek šādi gadījumi, kad augstākās valsts amatpersonas vēlas pārrakstīt vēstures faktus. Negribētos ticēt, ka Latvija ar uzvaru ECT vēlas glorificēt fašismu un iestājas pret cilvēku, kas cīnījies, lai šodien mēs dzīvotu zem brīvām debesīm," tolaik par ECT spriedumu pauda "Vienota Latvija" līderis Eduards Svatkovs.