Foto: DELFI
Spriedze un saspīlējums Latvijas sabiedrībā, krievvalodīgo cīņa par savām tiesībām, kritika Latvijas valsts pārvaldei – tie ir tikai daži no salīdzinājumiem, kā pasaules un Krievijas prese 2012. gada februārī aprakstīja situāciju Latvijā tā dēvētā valodas referenduma priekšvakarā. Portāls "Delfi" piedāvā atskatīties uz to, kā nonācām līdz referendumam un kas un kā sabiedrības saliedētības ziņā mainījies šajos 10 gados kopš latviešu valodas statusa nostiprināšanas Satversmē.

Referendums par krievu valodas kā otrās valsts valodas atzīšanu un nostiprināšanu Satversmē 2012. gada 18. februārī sašūpoja sabiedrību, raisīja kaislības diskusijās un vēl tagad – 10 gadus pēc referenduma – liek konstitucionālo tiesību ekspertei Inetai Ziemelei diskusijā "Pavērsiens: 10 gadi kopš valodas referenduma" to raksturot kā "auksta ūdens šalti", "šoku un arī katalizatoru Latvijas valsts attīstības un identitātes nostiprināšanas procesā", bet Valsts prezidentam Egilam Levitam nodēvēt par "konstitucionālu satricinājumu, kas izrādījās būtisks pagrieziena punkts mūsu pašizpratnē par Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu, latviskumu un latviešu valodu".

Nacionālās apvienības (NA) līderis Raivis Dzintars, kura pārstāvētais politiskais spēks 2010. gadā ierosināja parakstu vākšanu par Satversmes grozījumiem, kas paredzēja valsts un pašvaldību skolās apmācību bez maksas nodrošināt valsts (latviešu) valodā, bet vēlāk prasīja Satversmes tiesu (ST) apturēt jau izsludināto referendumu par krievu valodas oficiālu atzīšanu, portālam "Delfi" saka, ka viņam ne brīdi "nebija šaubu par referenduma iznākumu".

Tomēr partijai pats referendums licies tik absurds, ka tā kopā ar citiem politiskajiem spēkiem vērsusies ST, jo referendums par divām valsts valodām ir līdzīgs "referendumam par to, vai Latvijai jābūt neatkarīgai valstij". "Šāds ierosinājums ir pretējs vispār Satversmes kodolam, pretējs Latvijas valsts pamatiem," joprojām pārliecināts ir Dzintars. Arī tagad – 10 gadus pēc referenduma – darāmā sabiedrības saliedēšanai vēl esot gana daudz.

Savukārt tagadējais Eiropas Parlamenta deputāts, toreizējais Rīgas mērs Nils Ušakovs (S), kurš sākotnēji oficiāli parakstu vākšanu par krievu valodas statusa atzīšanu neatbalstīja, bet vēlāk par to parakstījās, tagad portālam "Delfi" saka, ka tad, ja šodien būtu jāpiedzīvo vēsture vēlreiz, viņš izskaustu sākotnējās šaubas un parakstītos uzreiz. Toties par referenduma rezultātu viņš gan ne mirkli neesot šaubījies: "Bija skaidrs, kāds būs referenduma iznākums, nevajadzēja tur kaut ko prognozēt vai zīlēt, bija skaidrs, ka absolūtais vairākums balsos "pret"." Pretēji Dzintaram, Ušakovs savos uzskatos ir skarbāks – viņš uzskata, ka 10 gadi kopš referenduma ir "palaisti vējā".

Vai sabiedrība šajos 10 gados kļuvusi saliedētāka? Sociologs Arnis Kaktiņš sarunā ar "Delfi" uzsver, ka sašķeltību pa etnisko, nacionālo un valodas līniju politiķiem ir izdevīgi ekspluatēt "savtīgajām politiskajām vajadzībām, izmantot vēlēšanu kampaņām un uz to profitēt". SKDS gan neesot veikts pētījums par sabiedrības saliedētību, taču Kaktiņš pauž pārliecību, ka neuzskata, ka "politiskā elite, kas uzturēja šo referendumu, būtu nopietni centusies kaut ko saliedēt". Turklāt nekas daudz nav jādara, lai saliedētu – pietiek ar to, ka neturpina šķelt. "Ja neveicinās sašķeltību, saliedētība radīsies pati. Nevajag veicināt pretējos procesus, un tā brīnumainā kārtā viņa iestāsies pati. Tur nav nekas īpašs jādara".

Par latviešu valodu skolās/ par oficiālu statusu krievu valodai


2010. gadā Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un brīvībai"/LNNK ( VL-TB/LNNK) rosināja parakstu vākšanu tam, lai papildināt Satversmes 112. pantu, nosakot, ka "valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību valsts valodā", kā arī noteikt, ka no 2012. gada mācības skolās ir tikai latviski.

Nepieciešamais parakstu skaits referenduma rosināšanai netika savākts. Kā lēmumā norādīja Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) – par referenduma ierosināšanu parakstu vākšanas laikā ir parakstījušies 120 433 balsstiesīgie Latvijas pilsoņi, kas ir mazāk kā viena desmitā daļa no 153 232 pēdējās Saeimas vēlēšanās balsstiesīgo Latvijas pilsoņu skaita.

Lai gan tādejādi referenduma ideja par mācībām tikai latviešu valodā izgāzās, VL-TB/LNNK atzina, ka rezultāti ir apmierinoši un apvienība turpinās darboties šajā virzienā. "Nacionāļu" oponenti – apvienība "Saskaņas centrs" šo neveiksmi uzņēma ar prieku. SC pārstāvis Valērijs Agešins atzina, ka parakstu vākšanas iznākums ir apliecinājums tam, ka pārliecinošs Latvijas pilsoņu vairākums neatbalsta politiku, kas vērsta uz sabiedrības šķelšanu pēc etniskās piederības vai valodas principa.

2011. gada 15. februārī jauniešu kustība "Vienota Latvija" nāca klajā ar ierosmi parakstu vākšanai par oficiālās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Šo iniciatīvu atbalstīja arī odiozā Vladimira Lindermana, Jevgeņija Osipova un Ilariona Girsa dibinātā organizācija "Par dzimto valodu" jeb "Dzimtā valoda", kas vēlāk kaismīgi aģitēja par krievu valodu kā otro valsts valodu, un tai atbalstu neslēpa arī partija "PCTVL – Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā". Savu atbalstu neslēpa arī politiķi Tatjana Ždanoka, toreizējais parlamenta deputāts Nikolajs Kabanovs, kā arī pēc nelielas minstināšanās jau minētais Ušakovs. Parakstu vākšana tika skaidrota kā pretreakcija iepriekš NA rīkotajai neveiksmīgajai parakstu vākšanai.

2011. gadā šo parakstu vākšanas kampaņu pavadīja virkne dažādu aktivitāšu un protestu pret mācībām latviski un par oficiālas valsts valodas statusu krievu valodai – dažādās vietās tika dalītas Georga lentītes, bet 8. un 9. maijs, kad tradicionāli tika atzīmēta nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena, pie pieminekļa Uzvaras parkā tika izmantoti aģitēšana par krievu valodu kā otru valsts valodu un par pilsonības piešķiršanu visiem krievvalodīgajiem.

2011. gada maijā biedrība "Rodina" ("Dzimtene") rīkoja gājienu no Strēlnieku laukuma līdz Uzvaras monumentam un šī gājiena sauklis bija "Par uzvaru! Vienlīdzīgas tiesības Latvijas pamatiedzīvotājiem – krieviem un latviešiem! Par brīvu un pārticīgu Latviju!". Gājiena popularizēšanai biedrības mājaslapā ievietots viedo, kurā norādīts, ka krievi ir Latvijas pamatiedzīvotāji un sasniedz 40% no kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita, tāpēc gājienā izvirzīti arī tādi lozungi kā "Pilsonību visiem! Krievu valodai oficiālu statusu!", tolaik vēstīja aģentūra LETA.

Lai iniciatīva nonāktu Saeimā, tai bija nepieciešams savākt 10 000 parakstu – to biedrība "Par dzimto valodu" izdarīja nepilnu divu mēnešu laikā. Centrālajā vēlēšanu komisijā (CVK) paraksti tika iesniegti 2011. gada 9. septembrī.

Starts referendumam!


2011. gada novembrī notika plašāka parakstu vākšana referenduma ierosināšanai, lai noskaidrotu, kāds ir vēlētāju atbalsts Satversmes grozījumu projekta iesniegšanu parlamentā. Šajā parakstu vākšanā drīkstēja piedalīties tikai tie, kas pauž atbalstu Satversmes grozījumiem. Nepieciešamais parakstu skaits tika savākts – to atbalstīja 187 378 Latvijas pilsoņi jeb 12,14% no 11. Saeimas vēlēšanās piedalījušos balsstiesīgo pilsoņu skaita.

Tomēr arī šajā procesā neiztika bez klupšanas akmeņiem – novembra parakstu vākšanas mērķis bija noskaidrot, cik vēlētāju atbalsta Satversmes grozījumu projekta iesniegšanu parlamentā. Līdz ar to atšķirībā no tautas nobalsošanas parakstu vākšanā bija iespējams parakstīties tikai par atbalstu grozījumiem, nevis nobalsot pret tiem. Tā kā vēlētājiem pasēs tika iespiests zīmogs par dalību parakstu vākšanā, daudzi izvairījās atklāt, kuru pozīciju atbalstījuši, bet daudzi tieši šī iemesla dēļ parakstu vākšanā nepiedalījās, baidoties no represijām.

2011. gada decembrī toreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš Satversmes grozījumus nodeva izskatīšanai parlamentā. Saeima 22. decembrī ārkārtas sēdē noraidīja Satversmes grozījumus par krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā. Jau pirms balsojuma Saeimas sēdi atstāja apvienības "Saskaņas centrs" deputāti. Tā kā viens no pantiem, ko referendumā piedāvāja mainīt, bija Satversmes 4. pants, tad, neatkarīgi no Saeimas lēmuma, par to bija jārīko tautas nobalsošana, kam bija jānotiek ne agrāk kā vienu mēnesi un ne vēlāk kā divus mēnešus pēc vēlētāju iesniegtā Satversmes grozījumu projekta izskatīšanas Saeimā.

CVK referendumu izsludināja, nosakot, ka tas notiks 2012. gada 18. februārī. Vairāki Saeimas deputāti pret to iebilda – VL-TB/LNNK un atsevišķi "Vienotības" un Zaļo un zemnieku savienības frakciju deputāti iesniedza pieteikumu ST, lūdzot apturēt referenduma norisi. Deputāti pauda uzskatu, ka, iekļaujot valsts valodas aizsardzību Satversmē, valsts ir uzsvērusi tās konstitucionālo vērtību. Mainot vai paplašinot Satversmi, iekļaujot tajā otru valsts valodu, ir jāgroza arī proklamēšanas akts un deklarācija par Latvijas valsti, norādīja deputāti.

2012. gada 20. janvārī ST referendumu neapturēja. Toreizējais ST priekšsēdētājs Gunārs Kūtris žurnālistiem paziņoja, ka tiesa ļoti rūpīgi izvērtēja visus argumentus un nonāca pie secinājuma, ka tie nav pietiekami būtiski, lai apturētu 18. februārī plānoto referendumu. Būtiskākais ST arguments bija, ka saskaņā ar CVK rīkojumu ir sākts tautas nobalsošanas process. Tas ir likumdošanas process, kurā tauta kā likumdevējs dosies balsot par konkrēto likumprojektu. ST vajadzētu ļoti nozīmīgus un būtiskus argumentus, lai tā ar savu lēmumu apturētu likumdošanas procesu. ST savā sēdē šādus argumentus nesaskatīja.

2012. gada 7. februārī Rīgas pilī diskusijā "Garīgā dimensija un politika" toreizējais luterāņu mācītājs Juris Rubenis Valsts prezidentam un Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijai iesniedza tēzes sabiedrības saliedēšanai. Vēlāk Valsts prezidents uzrunāja atsevišķus sabiedrībā pazīstamus cilvēkus ar aicinājumu parakstīt dokumentu, kas tika nodēvēts par "Labas gribas manifestu"

2012. gada 13. februārī manifests tiek izlikts parakstīšanai Rīgas pilī. Tas tika darīts, lai radītu pozitīvu gaisotni cilvēku savstarpējai sapratnei laikā, kad sabiedrībā saasinās draudi sašķeltībai pēc nacionālām, sociālām, demogrāfiskām un pat konfesionālām pazīmēm, un iezīmētu organizatorisku sākumu plašai sabiedriskai kustībai par tautas saliedētību Latvijas patriotisma zīmē. 2012. gada martā tika ziņots, ka kopumā manifestu parakstījuši 2755 cilvēki. Tāpat parakstīt memorandu steidza arī vairākas organizācijas.

Paralēli šīm aktivitātēm un iemeslu meklēšanai politiskajās aprindās, lai noskaidrotu, kā līdz referendumam vispār valsts nonākusi, dažādās reklāmas kampaņās sabiedrības iesaisti mēģināja panākt gan latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas atbalstītāji, gan krievu valodas kā otrās valsts valodas statusa kārotāji.

Cilvēki tika skubināti nepalikt mājās, bet doties uz referendumu, kā arī izdarīt noteiktu izvēli par labu latviešu valodai kā vienīgajai valsts valodai. Uz to video klipos skubināja gan aktieri, gan politiķi.

Paralēli gan risinājās arī "Baltās lapas" akcija, kurā ļaudis tika aicināti mest urnās neaizpildītu balsošanas zīmi.

Ušakovs portālam "Delfi" atzīst, ka laiks, kad 2011. un 2012. gadā vāca parakstus bija "eskalācija" tam, ka Latvijā nebija "precīzi un pareizi" definētas attieksmes pret krieviski runājošajiem, lingvistisko minoritāti un krievu valodu – "uz valodu tika pārnesti visi aizvainojumi, bažas, apdraudējuma sajūtas, kas tika attiecinātas vai nu pret valsti, vai nu režīmu," toreizējās aktivitātes komentē Ušakovs.

Pie urnām dodas liels un mazs

Sestdienas, 18. februāra, rītā durvis vēra visi 950 vēlēšanu iecirkņi Latvijā un sākās balsošana referendumā par krievu valodas statusu. Kopumā tautas nobalsošanai tika izveidoti 1035 vēlēšanu iecirkņi – 85 no tiem bija ārvalstīs. Vēlāk, raksturojot balsotāju aktivitāti, īpaši tika atzīmēta lielā vēlētāju aktivitāte Austrālijā, kā arī norādīts, ka Lielbritānijā esošie balsotāji beidzot jutuši piederību savai valstij.

Referendumā tika piedāvāts mainīt Satversmes 4. pantu, nosakot, ka valsts valodas Latvijas Republikā ir latviešu un krievu valoda. Piedāvātie grozījumi Satversmes 18. pantā paredzēja mainīt Saeimas deputāta svinīgo solījumu (zvērestu), liekot topošajam tautas kalpam solīt stiprināt gan latviešu, gan krievu valodu kā valsts valodu. Satversmes 21. pantā tika rosināts izslēgt normu, ka Saeimas darba valoda ir latviešu valoda, savukārt Satversmes 101. pantā piedāvāts noteikt, ka pašvaldību darba valoda ir latviešu un krievu valoda. Grozījumos Satversmes 104. pantā bija rosināts noteikt, ka iedzīvotāji atbildi no valsts un pašvaldību institūcijām var saņemt gan latviešu, gan krievu valodā.

Referendums notika par piedāvātajiem grozījumiem Satversmes 4., 18., 21., 101. un 104. pantā. Grozījumi paredz iekļaut šajos pantos nosacījumu par krievu valodu kā otru valsts valodu, nosakot, ka arī pašvaldībās darba valodas ir latviešu un krievu valodas un ikvienam ir tiesības saņemt informāciju latviešu un krievu valodās.

Lai gan Lindermans iepriekš bija paudis cerību, ka "par" krievu valodu kā otru valsts valodu nobalsos 300 000 cilvēku, "par" Satversmes grozījumu pieņemšanu nobalsoja 273 347 jeb 24,88% referenduma dalībnieku, bet "pret" grozījumu pieņemšanu bija 821 722 jeb 74,8% vēlētāju.

Balsotāju aktivitāte tika novērtēta kā lielākā kopš Atmodas laika. Arī ārzemēs dzīvojošo Latvijas pilsoņu aktivitāte bija rekordaugsta – kopā piedalījušies 39 703 pilsoņu, kas salīdzinot ar pēdējām divām Saeimas vēlēšanām bija ievērojams pieaugums.

Konstitucionāls satricinājums

Pēc tautas nobalsošanas tās atbalstītāji pauda cerību, ka tas būs bijis pamudinājums veidot dialogu sabiedrībā, savukārt koalīcijā esošie deputāti to dēvēja par provokāciju, kurai vēlētāji nepakļāvās. Pēc tautas nobalsošanas toreizējais premjers Valdis Dombrovskis visām ministrijām kā arī citām valsts iestādēm uzdeva sagatavot konkrētus priekšlikumus sabiedrības saliedētības veicināšanai, solot rast budžetā līdzekļus šo aktivitāšu īstenošanai. Vēlāk prezidents Bērziņš pauda, ka ministriju priekšlikumi turpinās Labas gribas manifesta iesākto ceļu sabiedrības saliedēšanā.

Tāpat tautas nobalsošana gan bija pamudinājums nostiprināt Satversmē Latvijas valsts pamatvērtības, lai "mazākums nevar diktēt darba kārtību sabiedrības vairākumam," pauda toreizējā Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.

Juristu domas par šo jautājumu atšķīrās. Diskusijas par "negrozāmajiem pantiem" uzņēma apgriezienus, un "Satversmes kodola" problemātika diskutēta Valsts prezidenta paspārnē esošajā Konstitucionālo tiesību komisijā. Tās priekšsēdētājs, toreizējais Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits pēc kāda laiciņa atzina, ka viedoklis par Satversmes kodola jautājumu līdz šim Latvijas valsts tiesībās nekad nav bijis diskutēts.

Pēc ilgām pārdomām komisija 2012. gada otrajā pusē atzina, ka Latvijā pastāv Satversmes kodols, kas nav maināms. Šis neaizskaramais kodols nav tieši ierakstīts konkrētā Satversmes pantā, bet ir pašsaprotams. Tādēļ optimālākais no priekšlikumiem, ko ieteica komisija, bija izvērst Satversmes preambulas daļu, ietverot tajā arī atziņas par Latvijas valsts dibināšanas mērķiem un jēgu, kā arī, iespējams, par nākotnes attīstības virzienu.

2014. gada jūlijā prezidents izsludināja ilgās diskusijās tapušo Satversmes preambulu, kurā tika arī noteikts, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda Latvijā.

2022. gada februārī būdams jau Latvijas Valsts prezidenta amatā, Levits atkārtoti uzsvēra, ka jautājums par Latvijas valsts latvisko raksturu un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu pieder pie Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem, kas pat referendumā nevar tikt pārskatīti un legāli grozīti.

"Es gribētu šodien teikt, ka šī tautas nobalsošana politiski bija svarīgs nācijas brieduma un atbildības apliecinājums. Redzot, cik valstiskums var būt trausls, viegli aizskarams un vāji aizsargāts, mēs katrs izdarījām savu izvēli par Latviju, balsojot pret otru valsts valodu," konferencē "Pavērsiens: 10 gadi kopš valodas referenduma" sacīja Levits. Ar šo balsojumu Latvijas pilsoņu kopums pārliecinoši apstiprināja latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu un nostiprināja nacionālas valsts virsprincipu. Tā ir pirmā un šobrīd vienīgā reize Latvijas vēsturē, kad kādā tautas nobalsošanā tiek panākts konstitucionālais vairākums.

Saliedēšanai – jauni izaicinājumi


Kaktiņš portālam "Delfi" atzīst, ka saliedētība nozīmē, ka atsevišķos būtiskos jautājumos cilvēki ir saliedēti, tos redz vienādi. Kā liecina SKDS iepriekš veiktās aptaujas, piemēram, jautājumā pa Covid-19 sabiedrība saliedēta nav.

"Aptaujās diezgan kapitāli ir sašķelta sabiedrība – ir divas nometnes, starp kurām valda absolūts antagonisms. Viena puse ienīst otrus un uzskata, ka tos teorētiski vajag piežmiegt. Vieni gatavi otrai grupai atņemt cilvēktiesības un eksistences līdzekļus, jo tie domā un uzvedas nepareizi un apdraud mūs. Viņi izplata sērgu, tāpēc pret viņiem ar visu bardzību. Bet ir pretējie, kuri tos izskata par pilnīgiem idiotiem un muļķiem tajā nometnē. Mēs redzam, ka ir sašķeltība," stāsta pētnieks.

Lai sabiedrība saliedētos, jāmēģina iejusties otrā pusē stāvošā ādā. "Ja tu esi tas krievvalodīgais, kā tu emocionāli uztver konkrētu situāciju? Un kā tu to nolasi? Intelektuāli racionāli jau varbūt vienam ir taisnība, bet tur ir kāda emocionālā plāksne," skaidro Kaktiņš.

Viņš gan atzīst, ka Latvijā cilvēki nav empātiski un "ar cilvēku mīlestību kolektīvi pārāk neizceļamies". Sociologs atgādināja situāciju pagājušajā gadā, kad Latvijā mēģināja veicināt vakcinācijas pret Covid-19 aptveri, taču vakcinācijas avīzi krieviski izsniegt drīkstēja tikai tad, ja to pieprasīja.

"Tas veicina saliedētību? Nē!" vērtē Kaktiņš, sakot, ka nesenais prezidenta Levita aicinājums par otro svešvalodu skolās izvirzīt kādu no ES oficiālajām valodām, saliedētību neveicina. Lai to veicinātu, gan medijiem, gan publiskām personām ir jādomā vairāk par dažādu jautājumu komunikāciju, lai neliktu kādam justiem kā "otrās šķiras pilsonim".

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!