Cik bieži dzirdam uz ielas cilvēkus runājam par mākslu? Kristiāna Brektes murālis "Veltījums Džemmai Skulmei" uz Rīgas 40. vidusskolas sienas raisīja visaptverošas sarunas par laikmetīgo mākslu un mākslas vietu pilsētvidē ne tikai uz ielas un mājokļos, bet arī policijā, juristu un citās aprindās. Vēl arī šogad Rīgas ielās ienāca kino, ne tikai Vecrīga pārtapa 19. gadsimta Vīnē, tur uzņemot vērienīgu starptautisko kino projektu-vācu daudzsēriju filmu, bet šeit tapa arī vietējās filmas. Šajā rakstā par jau pieminēto un vēl daudz ko citu, par ko "Delfi Plus" aizvadītajā gadā interesējās kultūrā.
Par "pareizo" un "nepareizo" mākslā – tā varētu īsti nosaukt "Spried ar Delfi" juristu diskusijas "sāli" par vienu no gada skaļākajiem notikumiem kultūras jomā. Kopš 2008. gadā uzsāktās un 2012. gadā izbeigtās "operas puisīša" plakāta lietas nebija skaļu diskusiju, kurās mākslu kāds saistīja ar iespējamu bērnu pornogrāfiju, taču šis gads tādu nesa. Viss sākās ar strīdu (vairāk "Spried ar Delfi" šeit) par jau pieminētā Brektes murāļa (titulbildē) piemērotību skolas ēkas sienai, taču turpinājās ar kādas advokātes ielūkošanos citos Brektes mākslas darbos un aizdomām, ka tur, viņasprāt, esot iespējams bērnu pornogrāfijas atainojums. Viņa vērsās policijā, sekoja kriminālprocess, kas šoreiz jau pēc dažiem mēnešiem tika izbeigts, nekonstatējot nozieguma sastāvu.
Režisors un Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs intervijā "Delfi" kultūras redaktorei Norai Riekstai-Ķenģei savukārt stāstīja par darbu pie spēlfilmas "Janvāris" par 1991. gada barikāžu laiku, to nozīmi paša dzīvē un arī par pārmaiņām un plāniem Dailes teātrī. Šī intervija notika gada sākumā, krietni pirms Kairiša režisētā izrāde "Smiļģis" ieguva "Spēlmaņu nakts" "grand prix", kļūstot par gada izrādi.
Ar intervijām un recenzijām "Delfi Plus" arī aizvadītajā gadā pievērsās vairākiem Latvijas kino notikumiem, tostarp Daces Pūces filmai "Bedre" (saruna ar režisori lasāma šeit), Matīsa Kažas vesterna žanrā uzņemtajai filma "Kur vedīs ceļš" (kultūras žurnālista Aivara Madra recenziju var lasīt šeit) un daudzsēriju mākslas filmai "Emīlija – Latvijas preses Karaliene". Savu vērtējumu par pēdējo pieminēto "Delfi" sniedza profesore, Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes dekāne Anda Rožukalne.
"Delfi Plus" arī piedāvāja Aivara Madra sarunu ar dzejnieci Lalitu Muižnieci, kura saņēma Latvijas Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu un interviju par sevis meklēšanu caur seksualitāti un reliģiju ar dzejnieci un literatūrzinātnieci Annu Auziņu, proti, sarunu par viņas debijas romānu "Mājoklis" ar apakšvirsrakstu "Terēzes dienasgrāmata". Taču, ja par dienasgrāmatu tematiku, tad šajā gadā "Delfi Plus" arī rakstīja par kādu pārsteidzošu vēstures liecību – jūrmalnieka homoseksuāļa Kaspara Irbes dienasgrāmatām, kurās dokumentētas viņa dzīves gaitas.
Citādāk, jo ir pandēmijas laika noteiktie ierobežojumi, taču arī apjomīgi – tāds bijis gads grupai "Prāta vētra", kuru varētu arī saukt par šī laika tiešsaistes priekšnesumu lauciņa milzi. Par šogad klajā laisto viuzāli bagātīgo un atklāto biogrāfisko grāmatu "Meklēt vienam otru" un videoalbumu Renāru Kauperu izjautāja kultūras redaktore Nora Rieksta-Ķenģe.
Gada beigās "Delfi Plus" uzsāka rakstu sēriju "Mantojums" par padomju laika dizainu un arhitektūru.
Piedāvājam sarakstu ar daļu no šī gada spilgtākajiem "Delfi Plus" kultūras tematikas rakstiem, bet par abonēšanas iespējām iespējams uzzināt šeit. Savukārt apkopojumu ar aizvadītā gada svarīgākajiem rakstiem, kurus piedāvājam abonentiem, var lasīt šeit.
'Noteikti nebiju gatavs tajā laikā mirt.' Kairišs par 'Janvāri', valstsgribu un Dailes mērogu
Šā gada martā apritēs gads, kopš režisors Viesturs Kairišs uzsāka darbu kā Dailes teātra mākslinieciskais direktors. Ambiciozos plānus un ieceres, kas tapušas sadarbībā ar teātra jauno vadītāju Juri Žagaru, Dailes simtgadē aizēnojusi Covid-19 pandēmija, tomēr rasts pats galvenais – saprašanās. Paralēli jaunajam amatam Karišs uzsācis arī darbu pie spēlfilmas "Janvāris" par 1991. gada barikāžu laiku. Režisors to sauc par īpaši personisku darbu. Un, lai arī tas noteikti nebūšot autobiogrāfisks vēstījums, nevar nesaskatīt paralēles ar paša Kairiša dzīvi – jauns, enerģisks cilvēks ar lielu interesi par kino vēsturisku pārmaiņu laikā. Par barikāžu nozīmi Latvijas vēsturē, tā laika jauniešiem, čekas maisu atvēršanu un pārmaiņām Dailes teātrī – mūsu turpmākajā sarunā.
Anda Rožukalne: Emīlija. Vara, prese un nodevība
"Emīlija – Latvijas preses karaliene" ir spēlfilmu sērija par Latvijai svarīga, neatkarīga mediju biznesa attīstības neredzamo pusi. Tuvplānos redzami mediju uzņēmumam svarīgi cilvēki, viņu attiecības, idejas un vērtības.
Jāvērtē ārstam vai māksliniekam? – juristi diskutē par kriminālprocesu pret Brekti
"Diez vai mums varētu būt tāds bērnu pornogrāfijas speciālists," tā raidījumā "Spried ar Delfi" izteicās zvērināts advokāts Juris Močuļskis. Viņš pauda, ka Valsts policija kriminālprocesā par iespējamu bērnu pornogrāfiju mākslinieka Kristiana Brektes darbos kā ekspertu to izvērtēšanai būtu jāpiesaista ārstu pediatru. Tikmēr pretējās domās bija zvērināts advokāts Andris Tauriņš, kurš uzsvēra, ka vispirms mākslas zinātniekam būtu jāizvērtē, vai darbiem, par kuriem uzsākts kriminālprocess, ir mākslinieciskā vērtība.
Seksuālā pagrīde Latvijā: homoseksuāļa Kaspara Irbes pārsteidzošā dienasgrāmata
Par satriecošu vēstures liecību to uzskata ne vien pašmāju vēsturnieki un kultūrpētnieki, bet arī Oksfordas Universitātes pasniedzējs, vēsturnieks un slāvistikas speciālists Dens Hīlijs, kurš to nosaucis par gadsimta atklājumu, kas radīs darbu plašai pētnieku grupai. Runa ir par jūrmalnieka Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatu korpusu – vairāk nekā 60 sējumiem (kladēm), kurās dokumentētas viņa dzīves gaitas Latvijā no 1927. līdz pat 1996. gadam, kad Irbe aizgāja mūžībā. Īpašu unikalitāti šim tekstam piešķir fakts, ka Irbe bija homoseksuālis un savās piezīmēs sniedz detalizētu un visnotaļ eksotisku ieskatu homoseksuāļu un citu seksuālo minoritāšu pagrīdes dzīvē un uzdzīvē, kas aktīvi noritēja gan Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, gan padomju un nacistu okupācijas periodā.
Par Eirovīziju, 'Prāta vētras' krāsniņu un jauno grāmatu. Saruna ar Renāru Kauperu
Citā pasaulē, kurā nav pandēmijas ierobežojumu, droši vien kaut kad šajās dienās grupa "Prāta vētra" svinētu jauna albuma iznākšanu, bet vasaras koncerti Latvijā būtu izziņoti jau sen. Arī šī saruna, visticamāk, būtu cita – klātienē. Taču arī attālināti, ar ik pa laikam zūdošu interneta savienojumu, mums ir, par ko parunāt. Nule klajā laista apjomīga grāmata "Meklēt vienam otru" – vizuāli bagātīgs un atklāts biogrāfisks darbs, iznākusi jauna dziesma un video, bet pandēmijas laika tiešsaistes priekšnesumu lauciņā milzis vārdā "Prāta vētra" iesoļo ar videoalbuma pieteikumu, kam pirmizrāde notiks īpaši izveidotā vietnē šā gada oktobrī.
'Liberālisma robežas visu laiku ir jāuzmana'. Intervija ar Inesi Zanderi
Dzejniece Inese Zandere pirms vairākiem gadiem tapušā Andas Baklānes recenzijā tika nodēvēta par kultūras fenomenu. Šo gadu laikā Zandere augsto statusu ir godam noturējusi, turpinot aktīvi darboties gan bērnu un pieaugušo literatūrā, gan nereti publiski komentējot sabiedrībai svarīgas norises (atcerieties kaut vai viņas piedalīšanos LTV raidījumā "1:1"). Nupat dzejniecei iznākušas divas nozīmīgas grāmatas – piektais pieaugušo dzejas krājums "Mantojumi" un pusaudžu auditorijai domātā stāsta "Puika ar suni" otrā burtnīca, kas turpina vēstījumu par ebreju glābēja Žaņa Lipkes ģimenes varonīgajām gaitām.
'Rīga būs spēcīgāks magnēts' – Majors par festivāla 'Positivus' nākotni Rīgā
"Galamērķis, kurš ir atpazīstamāks, lielāks, ar vairāk iespējām nakšņot un vēl ko citu darīt – tas būs spēcīgāks magnēts," tā otrdien raidījumā "Spried ar Delfi" mūzikas un mākslas festivāla "Positivus" pārcelšanos uz Rīgu komentēja koncertaģentūras "Positivus Music" vadītājs Ģirts Majors. "Eiropā šie festivāli lielākoties ir tuvumā lielpilsētām – tos ir vieglāk rīkot un "uzbūvēt" no loģistikas viedokļa, bet apmeklētājiem ir vieglāk plānot savu dzīvi un ierašanos šeit," secināja Majors.
'Vērtīgais paliks, viss pārējais nogrims aizmirstībā.' Saruna ar dzejnieci Lalitu Muižnieci
Trimdas literatūras pārzinātājiem Lalitas Muižnieces vārds noteikti nebija svešs, tomēr plašāk tas izskanēja tieši pēc Latvijas Literatūras gada balvas žūrijas lēmuma šogad piešķirt viņai balvu par mūža ieguldījumu. Kā norādīts oficiālajā paziņojumā – “par latvietības stiprināšanu, latviešu literatūras, folkloras un valodas popularizēšanu”. Lalitai Muižniecei liktenis bija lēmis pamest dzimto Latviju deviņu gadu vecumā, lielākā mūža daļa aizvadīta ASV, un tikai pēdējos septiņus gadus viņa pilnvērtīgi atgriezusies dzimtenē, vecāku dzīvoklī Mežaparkā. Rakstniece Nora Ikstena par Muižnieces devumu latviešu kultūrā saka: “Teodors Zeltiņš reiz aprakstīja jaunās dzejnieces Lalitas Muižnieces dzeju kā klusinātu mākoņu gaismu, piebilzdams, ka tādā gaismā ir vieglāk mest laipu pār laiku un paaudžu plaisu. Tas Lalitai Muižniecei ir izdevies – atstāt pēdas pār šo laipu – nemainīgi mīlot latviešu valodu, strādājot ar to ikdienā Amerikas trimdas vidē.”
Sevis meklēšana caur seksualitāti un reliģiju. Saruna ar Annu Auziņu
Dzejniecei un literatūrzinātniecei Annai Auziņai šis ir bijis radoši piepildīts gads, un tikko pie lasītājiem nonākuši divi viņas izloloti izdevumi – literatūras žurnāls "Strāva", kurā Auziņa darbojas kā redaktore, un debijas romāns "Mājoklis" ar apakšvirsrakstu "Terēzes dienasgrāmata". Abi šie izdevumi tiecas vienlaikus pārsteigt un izglītot par mūsdienu literatūras daudzveidīgajām iespējām. Romānam "Mājoklis" ir potenciāls kļūt par vienu no gada notikumiem pašmāju literatūrā – tā varone Terēze ar teju nepieredzētu atklātību runā par seksualitāti, reliģiju, ģimeni, draugiem un šo slāņu pārklāšanos cilvēka dvēselē, ļaujot piedzīvot atklāsmi par to, cik dziļi ir iespējams sevi analizēt un izprast savu vietu pasaulē.
'Limuzīnam' 40: 'Sirsniņa nepukst, pavisam auksta norasojusi' jeb žigulītis galvenajā lomā
Automašīna kino bieži vien nav tikai utilitārs pārvietošanās līdzeklis, bet kļūst par pilnvērtīgu personāžu un – īpašos gadījumos – arī par simbolu, kas palīdz izteikt konkrētās filmas ideju. Pašmāju kino piemēri nav tālu jāmeklē – pietiek atminēties jestrās dēkas ap Kņopienes volgu komēdijā "Dāvana vientuļai sievietei", par "Ventas zirgu" iesaukto gaziku drāmā "Parāds mīlestībā" vai uz padomju ņivas bāzes radīto amerikāņu bruņumašīnu ar trīs miljoniem dolāru seifā Aloiza Brenča krimiķī "Mirāža". Taču nozīmīgākais no visiem mūsu kino redzamajiem transportlīdzekļiem, bez šaubām, ir Mirtas tantes "pelēcītis" no Jāņa Streiča filmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" – auto, kas kļuvis par laikmeta zīmi un padomju laikā dzīvojušā "mazā latviešu cilvēka" sapņu iemiesojumu. "Delfi" piedāvā šī auto tapšanas un kino vēstures dosjē.
'Bieži izskatās, ka valsts tiek vadīta ar 'ekseli'.' Saruna ar Valtu Ernštreitu
Viņu varētu dēvēt par Latvijas kultūras universālo kareivi, jo valodnieks un lībietis Valts Ernštreits savā profesionālajā darbībā šobrīd spēj apvienot gan Lībiešu institūta vadīšanu, gan atrašanos VKKF padomes priekšsēdētāja amatā, gan daudzpusīgu radošo darbību. Turklāt viņš ir arī īsts kareivis – jau vairākus gadus Valts ir aktīvs zemessargs. Nupat Miķeļtornī viņš kopā ar domubiedriem atklāja instalāciju "Nekādu lībiešu nav" – draudīgu metāla būri, ko sedz ceļa zīmes ar nosvītrotiem vietu nosaukumiem lībiešu valodā. Tas vienlaikus ir gan protests pret birokrātisko vienaldzību, gan aicinājums uz empātiju un spēju iejusties cita ādā.
Dumpinieks, kurš radīja pats savu valsti. Mākslinieks Larss Vilks
Šā gada 4. oktobrī pasaules lielākie mediji publicēja traģisku vēsti – autoavārijā bojā gājis latviešu izcelsmes zviedru mākslinieks Larss Vilks. Starptautisku slavu viņš ieguva kā karikatūrists, kura 2007. gadā publicētais pravieša Muhameda attēlojums izraisīja musulmaņu protestus un mēģinājumus viņu nogalināt. Šī iemesla dēļ mākslinieks jau kopš 2015. gada atradās īpaši stingrā Zviedrijas policijas aizsardzībā. Tomēr Vilks bija zināms arī kā mākslas zinātnieks, konceptuālists, pašpasludinātās valsts Ladonijas izveidotājs. Viņa vēlme pēc neierobežotas mākslinieciskās brīvības regulāri atdūrās pret likumdošanu un rezultējās vairākās tiesvedībās vēl krietnu laiku pirms starptautiskā skandāla ar zaimojošo karikatūru. Savukārt ar Latviju mākslinieku saistīja ne tikai viņa tēva Eino Vilka uzvārds, bet arī skulptūra Pedvāles brīvdabas mākslas muzejā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
