Filips Lastovskis
"Delfi" galvenais redaktors
Anatolijs Golubovs
"Rus.Delfi" galvenais redaktors
Mūsu svarīgākais uzdevums 2023. gadā – neļauties Ukrainas ziņu nogurumam
Šis kara gads parādīja pārsteidzošu Latvijas superspēju sniegt atbalstu kādam, kuram tas nepieciešams, – mūsu sniegtā palīdzība Ukrainai attiecībā pret valsts IKP ir viena no lielākajām pasaulē, mūsu iedzīvotāji aizvien ir gatavi nesavtīgi ziedot un palīdzēt. Ir tikai likumsakarīgi, ka par gada Eiropas cilvēku Latvijā kļuva Reinis Pozņaks, kura vadībā tika radīts "tviterkonvoja" fenomens. Īsumā – iespaidīgi. Šie notikumi 2022. gadā iezīmēja Latviju kā vienu no Ukrainas uzticamākajiem atbalstītājiem. Tikai mūsu pašu rokās ir noteikt, vai tas tā arī būs turpmāk.
Vienlaikus ārpus kara notikumiem mūsu dzīvē šis gads ir bijis ārkārtīgi smags – mēs šo atbalstu Ukrainai sniedzām laikā, kad mums joprojām bija viens no augstākajiem nabadzības riska rādītājiem starp Eiropas Savienības dalībvalstīm. Tam klāt šogad nākusi augstā inflācija, dārgāka ir kļuvusi degviela, dārgāki kļūst mūsu kredīti, dārgāki ir komunālie maksājumi un pārtika veikalos. Simtiem tūkstošu mūsu iedzīvotāju vēl skaudrāk un tiešāk dēvējami par izdzīvotājiem paši savā valstī. Protams, nabadzība nav tikai Krievijas dēļ, bet tās uzsāktā karadarbība tai lika uzliesmot. Tā mums cērt asāk nekā cilvēkiem Spānijā, Portugālē vai Vācijā.

Nemēģinot noniecināt mūsu grūtības iegādāties preces un pakalpojumus, šeit parādās risks aizvien lielāku daļu mediju, sabiedrības un politiskās dienaskārtības veltīt iekšējiem jautājumiem, arvien mazāku – Ukrainas atbalstam un kara atspoguļojumam. Pieļauju, ka daudzi no mums sociālajos tīklos ir manījuši sašutuma pilnus jautājumus: kāpēc palīdzēt ukraiņu bērniem, kurš palīdzēs mūsējiem? Tā ir manipulācija par smagām ciešanām, bet, pieaugot nogurumam, raugoties tanku un ierakumu fotogrāfijās, šādu jautājumu mazāk nekļūs.

Šīs prognozes nav vienkārši nosapņotas. Šādu tendenci parāda "Google trends" dati – ja kara sākumā interese par atslēgas vārdu "Ukraina" Latvijā sasniedza augstāko punktu, tad pamazām ruka līdz jūlijam, pēc tam paliekot mērenā līmenī ar maziem kāpumiem un kritumiem.
Šeit parādās gan "Delfi", gan citu mediju redakciju lielākais izaicinājums 2023. gadā – atbildība Ukrainai veltīto saturu likt pirmajās pozīcijās, ziņu pārraižu sākumā, nevis ļaut šim saturam nogrimt. Te ir runa par jaunumiem no frontes, Ukrainas iedzīvotāju ikdienu, Latvijas politiku attiecībā pret Ukrainu, informatīvo karu, nevērīgiem smēķētājiem Krievijas noliktavās, noskaņojumu Kremlī un, jā, arī par Makrona un Šolca paziņojumiem, pat ja reizēm šķiet, ka viņi atkārto vienu un to pašu jau simto reizi. Tās ir ne tikai ziņas par šiem paziņojumiem, bet arī to analīze. Mūsu atbildība ir vēstīt par ukraiņu pieredzēto, jo tieši šajos stāstos parādās Krievijas patiesā seja, tostarp ļaunums. Tieši tas mums – gan medijiem, gan auditorijai – atgādina, kas ir tā brīvība, par kuru arī mūsu vietā šobrīd cīnās Ukraina.
Šeit parādās gan "Delfi", gan citu mediju redakciju lielākais izaicinājums 2023. gadā – atbildība Ukrainai veltīto saturu likt pirmajās pozīcijās, ziņu pārraižu sākumā, nevis ļaut šim saturam nogrimt. Te ir runa par jaunumiem no frontes, Ukrainas iedzīvotāju ikdienu, Latvijas politiku attiecībā pret Ukrainu, informatīvo karu, nevērīgiem smēķētājiem Krievijas noliktavās, noskaņojumu Kremlī un, jā, arī par Makrona un Šolca paziņojumiem, pat ja reizēm šķiet, ka viņi atkārto vienu un to pašu jau simto reizi. Tās ir ne tikai ziņas par šiem paziņojumiem, bet arī to analīze. Mūsu atbildība ir vēstīt par ukraiņu pieredzēto, jo tieši šajos stāstos parādās Krievijas patiesā seja, tostarp ļaunums. Tieši tas mums – gan medijiem, gan auditorijai – atgādina, kas ir tā brīvība, par kuru arī mūsu vietā šobrīd cīnās Ukraina.
Kremlis cer, ka cilvēki salūzīs un piekusīs. Kremlis cer, ka lasītājs, atverot "Delfi", LSM, "Tvnet" un citus medijus Latvijā un Eiropā, nopūšoties teiks – "atkal tie tanki", "atkal tas Putins", "atkal tur raķetes", "atkal tie bēgļi". Tā ir apzināta un konkrēta stratēģiska iecere – radot ekonomisko spiedienu, aizvirzīt interesi par Ukrainu, sadalīt un saskaldīt eiropiešu gatavību palīdzēt. Mūsu rokās ir iespēja to nepieļaut.

Tāpēc jo īpaši svarīgi mums ir vēstīt arī par mums pašiem, par to, kā karš mūs maina un ietekmē. Protams, par visām izmaiņām trūkst datu, bet vairākas lietas ir skaidras – karš ir radījis nozīmīgas izmaiņas sabiedrības izpratnē par vienotām vērtībām. Valsts kancelejas aptaujas dati par Latvijā dzīvojošo krievu nostāju dažādos jautājumos to skaidri apliecina:
Neapšaubāmi, šie dati neliecina, ka viss ir labi. Nē, nav. Mēs zinām, ka starp mums aizvien vēl ir cilvēki, kas nespēj pār lūpām dabūt vārdus, ka arī Latvija savulaik bija okupēta, un nesaprot, kāpēc šī fakta atzīšana ir tik svarīga, aizvien ir tādi, kas mēģina nomelnot un diskreditēt Ukrainas bēgļus Latvijā, atsevišķos gadījumos – pat uzbrūk tiem. Bet šie dati rāda tendenci, ka līdzcilvēki arvien vairāk saprot, kāds ir patiesais stāsts par Krievijas uzbrukumu. Pēc trim dekādēm, kuras liela krievvalodīgo daļa dzīvojusi absolūtās Putina televīzijas skavās, tas ir daudz un parāda cerību, ka varbūt tomēr varam vienoties par kopīgām vērtībām.

Aizvien vēl ir daudz jautājumu, uz kuriem atbildes rast ir ārkārtīgi grūti. Vai pēc gadiem nebūs kauns, ka "Doždj" no Latvijas izmetām itin naski, bet, kad bija jāizmet Putina svītas oligarhs Pjotrs Avens, izrādījāmies vien nīkuļi? Ko iesākt ar Daugavpili, kur apkalpojošajā sfērā ir norma uzsākt sarunu krieviski? Kā panākt, lai šajā pilsētā cilvēki akli neseko jau radītai "TikTok" partijai, kas nespēj pateikt, ka karš ir karš? Vai pēc gadu ilgajām kara šausmām mēs zinām, kur mums un mūsu tuvajiem ir tuvākā bumbu patvertne? Vai pašvaldībām un mums pašiem tā ir bijusi prioritāte? Kas notiks ar bēgļiem no Ukrainas, vai viņi šeit paliks un spēs iedzīvoties? Vai krievu izcelsmes Latvijas iedzīvotāji vienmēr paliks aizdomu ēnā, pat ja viņi ir valstij lojāli un pilsoniski atbildīgi līdzcilvēki? Kāpēc? Vai vēl spējam būt empātiski viens pret otru?

"Delfi" no savas puses sola arī turpmāk nodrošināt faktu pārbaudi un dezinformācijas analīzi gan latviešu, gan krievu valodā, turpinot sasniegt lielāko auditoriju Latvijā un atmaskot valstī izplatītos Kremļa melus. "Delfi" apsola nenogurstoši vēstīt par karu Ukrainā un šīs ziņas "nenogrūst" kaut kur tālākā stūrī. Esam publicējuši un turpināsim publicēt kvalitatīvu žurnālistikas saturu par to, kas notiek Ukrainā. Ja arī jums tas rūp, aicinām atbalstīt arī mūs kā mediju, kas cenšas to nodrošināt, kļūstot par "Delfi" abonentu. Katrs jauns abonents palīdz mūsu redakcijai veidot daudzveidīgu saturu. Un esam pateicīgi visiem tiem daudzajiem tūkstošiem cilvēku, kas šajā ārkārtīgi sarežģītajā laikā ir kopā ar mums.
Kopā ar mums aicinām būt arī kara gadadienā. "Delfi TV" speciālizlaidumā "Kara gads" runāsim ar Latvijas ukraiņu kopienas pārstāvjiem, augstākajām amatpersonām valsts drošības jomā, militārajiem un ārlietu ekspertiem. Aptuveni četras stundas garā pārraide, līdzīgi kā citos elektroniskajos nacionālajos medijos, sāksies ar Ukrainas valsts himnas atskaņošanu pulksten 12. Kara gadadienai veltītajā sadaļā iespējams aplūkot Anša Īvāna sagatavotu laika līniju, kurā rodami būtiskākie karadarbības pieturas punkti kopš 2022. gada 24. februāra agra rīta. Domājot par to, kas varētu notikt tālāk, redaktors Andris Kārkluvalks pētījis septiņus scenārijus, kā karš varētu attīstīties tālāk.

Nobeigumā vēlamies padalīties ar Krievijas iebrukumam Ukrainā veltīto saturu un tā radītajām sekām, kurš gada laikā visvairāk ieinteresējis "Delfi" auditoriju. Mēs šeit neiekļāvām teksta tiešraides un to arhīvus, jo tie aizņem pilnīgi visa "Delfi" visvairāk skatītā satura "Top 30". Piemēram, pirmo teksta tiešraidi "Delfi" latviešu valodā lasītāji atvēra 1,57 miljonus reižu, bet krieviski – vienu miljonu reižu.