close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
1. Krievija ir perfekti sagatavojusies informācijas karam - šis bija mans pirmais secinājums, pagājušās nedēļas nogalē Krievijas televīzijās vērojot ziņas par karadarbību Dienvidosetijā. Paralēli skatoties te Krievijas valsts kontrolētos TV kanālus, te britu BBC un Sky News, te franču TV5 Monde, nevarēja nepamanīt, ka krievu mediji balansē uz propagandas robežas. Taisnību sakot, pārsvarā tie atklāti pāriet propagandas pusē.

Piemēram, krievu žurnālistiem laikam neeksistē tāds žurnālistikas princips kā ziņu un komentāru nodalīšana. Ja BBC ziņu moderatori vienkārši informēja par jaunākajiem notikumiem un viedokļus pauda jau pieaicinātie eksperti vai politiķi, tad krievu valsts kanāla PTP diktori līdzās saviem tiešajiem pienākumiem bija uzņēmušies arī politisko komentētāju un ekspertu ampluā, aktīvi skaidrojot un mācot, kurš ir "labais un sliktais".

Rietumu ziņu kanāli jūtami atpalika propagandas kara vēriena ziņā, kaut arī tur bija vērojama tendence salikt "pareizos akcentus". Piemēram, kādu laiku izliekoties "neredzam" Gruzijas armijas ofensīvas sākumu Dienvidosetijā, bet pēc krievu pretuzbrukuma sākuma zibenīgi nodrošinot ētera laiku Gruzijas prezidentam Mihailam Saakašvili.

2. Stāsts nav par tautu pašnoteikšanās tiesībām, bet gan par ģeopolitiku. Bruņojusies ar naftas dolāriem, kodolieročiem un vietu ANO Drošības padomē, Krieviju nu jau vairāk nekā divus gadus ir pilnībā atgriezusies starptautiskās politikas augstākajā līgā. Tā vēlas pilnībā kompensēt Jeļcina perioda nevarību un ietekmes atjaunošana tuvējā pierobežā ir šī atriebības plāna būtiskākā sastāvdaļa. Līdz ar to Gruzija un Ukraina ar savām NATO un ES iestāšanās cerībām ir galvenie šķēršļi šī plāna īstenošanai.

Protams, ir arī abhāzu un osetīnu tautu vēlme pēc neatkarības. Abhāzi nav aizmirsuši ne 7.-9. gs karalistes faktisko neatkarību, ne Abhāzijas padomju republiku pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, ne Staļina lēmumu republikas statusu nomainīt pret autonomiju Gruzijas PSR sastāvā un Berijas mudinājumus gruzīniem un armēņiem apmesties Abhāzijas teritorijā. Arī osetīnu tautas atmiņā ir Staļina skaldi un valdi principā ieturētais lēmums Ziemeļosetiju iekļaut Krievijas PSR, bet Dienvidosetiju Gruzijas PSR sastāvā.

Tomēr visi šie savā būtībā cēlie centieni zaudē jēgu, ja ņem vērā, ka savu neatkarību abhāzi un osetīni it kā cer sasniegt ar Krievijas palīdzību. Krievijas attieksme pret saviem separātiskajiem reģioniem ir labi zināma un tai nav ne mazākās vēlmes savā interešu sfērā Kaukāzā redzēt divas jaunas, kaut arī lojālas valstis. Maskava ir pret Kosovas precedenta atkārtošanu, tādēļ arī tā joprojām tā arī nav atzinusi abu pašpasludināto republiku neatkarību. Maskavas interesēs ir šos konfliktus ilgstoši uzturēt gruzdošus, tā gūstot iespēju ietekmēt ne tikai Gruziju, bet arī ASV intereses reģionā, tostarp stratēģiski svarīgo Baku-Tbilisi-Džeihanas naftas vadu. Es šeit nemaz nerunāju par ekonomistu atzinumiem par abu republiku nespēju izdzīvot patstāvīgi, vai arī par Dienvidosetijas "valdību", kurā laikam jau "nejaušas sakritības" dēļ absolūtais vairākums ir nevis osetīni, bet gan dažāda ranga bijušie Krievijas militāristi un "aparatčiki".

3. Saakašvilli pieļāva kļūdu, izlemjot ar spēku atgūt Dienvidosetiju. Konflikts gandrīz pilnībā noritēja pēc Krievijas scenārija un tai izdevās uzspiest Gruzijai savu notikumu "dienaskārtību". Krievijai ir izdevies daļēji diskreditēt Gruzijas valdību pasaules sabiedrības acīs, to nevar noliegt.

Protams, labi bija zināma Saakašvili priekšvēlēšanu retorika par gatavību par katru cenu atjaunot Gruzijas teritoriālo integritāti. Pēdējo gadu laikā darba pienākumu dēļ esmu runājis ar daudziem gruzīniem un secinājis, ka Saakašvili kareivīgumam ir reāls segums tautas noskaņojumā. Absolūtais vairums gruzīnu Dienvidosetiju un Abhāziju uzskata par neatņemamām Gruzijas sastāvdaļām un valsts teritoriālās vienotības vārdā viņi patiešām ir gatavi ziedot dzīvību. Tas gruzīniem ir goda jautājums. Un šo gruzīnu apņēmību nemazina apstāklis, ka savukārt absolūtais vairums abhāzu un osetīnu Gruzijas sastāvā dzīvot nevēlas.
Tomēr viena lieta ir retorika, pavisam cita jau reāla rīcība. Mihaila Saakašvili valdības lēmums sākt uzbrukumu Dienvidosetijai bija pārsteidzīgs un kļūdains, jo nu ir ielicis Krievijas rokās spēcīgu PR trumpi par tās "taisnīgo cīņu ar agresoru". Un tas nereti liek aizmirst Krievijas provokācijas konflikta sākumā. Acīmredzami, ka gruzīni vienkārši neizturēja mēnešiem ilgušās provokācijas, gruzīnu ciemu apšaudes un, redzot Krievijas 58.armijas daļu koncentrāciju Ziemeļosetijā, izlēma rast risinājumu šai situācijai.

Manā skatījumā ne mazāk kļūdaina un situācijai neatbilstoša bija arī Chinvali apšaudīšana ar "Grad" tipa raķešu sistēmām, kas nu pavisam nav pats precīzākais pilsētas apstākļos lietojamais ierocis. Tomēr neparasti, ka ziņas par 2000 bojāgājušajiem civiliedzīvotājiem Krievijas medijos izskanēja jau pašā karadarbības sākumā, kad Chinvali vēl bija gruzīnu rokās un vispārējā haosa apstākļos nekāda uzskaite nebija iespējama. Turklāt Krievijas televīzijās tā arī neparādījās šādi šausminoši kadri ar tūkstošiem nogalināto. Zinot Krievijas propagandas aparāta efektivitāti, maz ticams, ka tā būtu laidusi garām šādu zelta iespēju tik efektīvā veidā parādīt "Gruzijas agresiju".

Tomēr skaidrs, ka matu skaldīšana par to, vai apšaudēs krita 100, 200 vai 1501 Chinvali iedzīvotājs būtu ciniska, jo katra cilvēka dzīvība ir nenovērtējama un dārga. Mums šobrīd vienkārši trūkst informācijas, lai objektīvi izvērtētu notikušo. Tādēļ, ja Krievijai ir neapgāžami pierādījumi par gruzīnu it kā veikto "genocīdu", lai tie tiek likti starptautiska tribunāla priekšā!

4. Rietumi pagaidām ir bezspēcīgi un sašķelti revizionistiskās un agresīvās Krievijas priekšā. Tāda varētu būt lielākā šī konflikta laikā gūtā mācība. Gruzīniem par nožēlu jāsaka, šobrīd arī grūti iedomāties, ka šā gada decembrī Gruzija varētu sagaidīt kādu konkrētu soli NATO virzienā. Pārāk jau daudz ir Krievijas spēka nobaidītu vācu un itāļu diplomātu, kuri gatavi darīt jebko, lai tikai nekaitinātu pamodušos krievu lāci. Paradoksāli, bet Gruzijas valsts neatkarībai grūtā brīdī no plašā tās Eiropas draugu pulka bija palikušas tikai pāris - trīs Baltijas valstis, Polija, Ukraina, Lielbritānija...

5. Vilks nevar būt aitu gans un arī Krievija nevar būt "miera uzturētājs" konfliktā, kurā tā ir vistiešākajā veidā iesaistīta. Dienvidosetijā un Abhāzijā beidzot jāieved patiešām neitrāli miera uzturēšanas spēki!

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form