Uzklāj galdu kā 'Skroderdienās Silmačos'! Leģendārās izrādes ēdienkarte

"Celies, es uzcepšu silmačus," tā ome mani un māsu motivēja agros, tumšos un aukstos skolas rītos, kad līst ārā no migas, lai bristu līdz autobusam, gribējās vismazāk. Taču "silmači" motivēja! Par silmačiem mūsmājās tika sauktas plānās pankūkas. Manā bērnībā Nacionālais teātris brauca brīvdabas izrādē uz netālu esošo Druvienu, bet es kā bērns piedalījos izrādē. Kopā ar vietējiem koristiem un dejotājiem atveidojām līgotājus, kas nāk sveikt Silmaču saimnieci. Tie bija ikgadējie svētki! Iespēja redzēt aktierus tik tuvu un vēl iedot jāņuzāles, skatīties, kā Ieviņa dzen izpušķotas govis no ganiem... Tiesa, govis, kā jau kolhoznieces, bija "notetovētas", tām uz sāniem bija uzvilkti cipari, lai vieglāk saskaitīt un atšķirt. Skroderi brauca ratos no kalna lejā, bet kalna galā šeptējās izmanīgi tirgotāji, kas no kravas auto un busiem tirgoja deficīta preces.

Saprotams, ka, atbraucot mājās, es gribēju "Skroderdienas Silmačus" izspēlēt pati – ēst plānās pankūkas un pīt vainagus visiem mājas kustoņiem.

Latvijas Nacionālā teātrī "Skroderdienas Silmačos" ir gadu desmitos mērāma tradīcija. Ar šo izrādi noslēdzas sezona. Daudziem latviešiem dabūt biļetes uz šo izrādi ir neatņemama nepieciešamība, kā sagaidīt Jāņus gadu no gada. Siers un alus nav primārais, galvenais, lai ir "Skroderdienas Silmačos" – lai Ābrams uzsprāgst ar krāsni, lai bites izdzenā "Silmaču" saimi, bet jauniešu trio lai izdodas nočiept alus krūzi! Lugu, ko gandrīz visi zina no galvas, katru gadu skatās kā jaunumu! Lūk, fenomens, ko ierakstīt pie latviešu nacionālajām īpatnībām!
Plāno pankūku ēšana un čiepšana ir ikoniska epizode, par ko gadu no gada publika smejas. Tur tehnika ir noslīpēta līdz pēdējam. Šajā iestudējumā pankūku zagle ir Daiga Gaismiņa, kura savā meistarībā apmācījusi Maiju Doveiku – viņai tā būs debija Pindacīšas lomā.

"Augstāk vairs nav kur kāpt," saka aktrise. Viņa uz skatuves parasti apēd divas pankūkas, bet kabatā iebāž vēl pāris – meitai un vīram. Ar apbrīnojamu veiklību viņa spēj mutē iebāzt veselu pankūku, piedevām vēl spēj parunāt! Ko tu meistaram padarīsi?!

Par to, lai pankūkas būtu gana plānas, bet tajā pašā laikā neplīstu, rūpējas rekvizitore Ingūna Rabša. Viņa par "Silmaču" pankūkām rūpējas jau trīsdesmit gadus – tas, mērot "Skroderdienās", nozīmē trīs iestudējumus – Edmunda Freiberga un Indras Rogas, vairākus simtus ģenerālmēģinājumu, ap 300 izrādēm un vairāk nekā 5000 izceptas pankūkas. Jā, pankūkas Ingrīda cep pati! Kopš 2004. gada viņa pieņēmusi teātra kafejnīcas dāsno piedāvājumu uzcept pankūkas, bet ģenerālmēģinājumos tāpat aktieri mielojas ar Ingūnas pankūkām.

"Pankūkas nav vienkārši pankūkas. Tās ir aktrises. Pankūkām jābūt plānām, bet tās nedrīkst plīst pušu, piedevām tām jāgaršo aktieriem," pieredzē dalās Ingūna. "Katrai izrādei vajadzīgas apmēram 17 pankūkas."

Ko tad vēl bez plānajām pankūkām Blaumanis iekļāvis "Silmaču" māju ēdienkartē?

Auce, sagādājusi mantinieku Pičukam, bauda slaveno laimi pirtiņā un visādus ciemkukuļus, ko dāsni sanes raudzībnieki. Rau, apgādāt jauno māmiņu ar pārtiku nav nekāds mūslaiku izdomājums, ko sludina visās malās, to jau darīja arī Blaumaņa laikos!

To, ka Jāņos nav paredzēta nekāda izēšanās pie klātiem galdiem, liecina teksts, ka Jāņos galvenais, lai siers un alus! Un tā "Silmaču" sētā netrūkst!

Par to, kādu tēju potenciālā vedekla Zāra pasniedz Ābramam, Blaumanis klusē. Taču tēja kā Jāņu dienas dzēriens ierakstīta vēsturē!

Kad Kārlēnam prasās "kaut kā sāļa, kaut kā sālīta," tad Antonija dāsni piedāvā paņemt siļķi no dozītes. No tā mums būs mācīties, ka jātur kaujas gatavībā gan siļķu rolmopši, gan mazsālīti gurķīši!

"Tasty" savos recepšu apcirkņos atradis receptes, kas palīdzēs Jāņu vakaru baudīt kā "Silmačos". Lai lustīgi un garšīgi!